DIŽVADONIS UN VIŅA DARBS

↑

▷ Содержание

⇐ ПредыдущаяСтр 6 из 6

Latviešu dievturības atjaunotājs un Latvijas Dievtuŗu Sadraudzes pirmais dižvadonis Ernests Brastiņš dzimis 11892. gada sērsnu mēneša 19. dienā Straupē. Viņš beidzis Stiglica mākslas augstskolu Pēterpilī, kuŗu beigusi lielākā daļa mūsu vecākās paaudzes mākslinieku. Pirmā pasaules kaŗa laikā Brastiņš beidza arī Paula kaŗaskolu Pēterpilī un pēc tam cīnījās kā virsnieks strēlnieku pulkos un Latvijas armijā. Pēc Latvijas atbrīvošanas Brastiņš kļuva Kaŗa mūzeja pārzinis. Kaŗa mūzeja un vēlāk Izglītības ministrijas ekspedīcija viņa vadībā 4 vasarās uzmērīja visus Latvijas pilskalnus. Vēlāk Brastiņš strādāja Rīgas pilsētas technikumā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju un lasīja lekcijas Kaucmindes mājturības institūtā. Brastiņa darbība bijusi ļoti vispusīga, rosīga un panākumu bagāta. Apmēram divos gadu desmitos viņš sarakstījis ap 20 grāmatu. Tai pašā laikā viņš veicis zinātniskus pētījumus, mācījis jaunatni, gleznojis, instruējis māksliniekus, publicējis daudz rakstu presē un pats vadījis laikrakstus kā techniskais redaktors, vadījis organizācijas, nodibinājis Latvijas Dievtuŗu Sadraudzi un atjaunojis latviskā kulta pildīšanu. Priekšpusdienas viņš pavadīja zinātniskās iestādēs studēdams materiālus, pēcpusdienas laikā mājās viņš pieņēma savus apmeklētājus, vakarā strādāja skolā. No šī darba spraiguma viņu izrāva boļševiku okupācijas vara Baigajā gadā. Brastiņš bija viens no pirmajiem latviešiem, ko apcietināja un aizveda uz Padomiu savienību. Pēc tam apcietināja viņa vecāko dēlu Austrumu - Rīgas pilsētas 1. ģimnazijas audzēkni.

Ernests Brastiņš latviešu gara darbinieku vidū ir nozīmīgs kā vēsturnieks, kā gleznotājs un dzejnieks, kā nacionālisma ideologs, kā sabiedrības darbinieks un vadonis un kā latviešu nacionālās reliģijas atjaunotājs.

Kā v ē s t u r n i e k s Brastiņš licis pamatus Latvijas pilskalnu pētīšanā. Viņš uzmērījis visus Latvijas pilskalnus, publicējis to aprakstus 4 grāmatās, lokalizējis seno piļu atrašanās vietas. Pilskalnu salīdzināšanai viņš apceļoja Lietavu, Kuršu kāpas un Austrumprūsiju. Mūsu pilskalni tagad labāk apzināti kā mūsu kaimiņvalstīm. Viņa darbu turpināja prof. Fr. Balodis, archaiologi E. Šturms, V. Ģinters, A. Karnups.

Kā m ā k s l a s v ē s t u r n i e k s Brastiņš licis pamatus latvju tēlotāja raksta izpētīšanai. Pētījumus par latvju raksta elementiem un kompozīciju viņš publicējis divās grāmatās, kas līdz šim ir vienīgie nozīmīgie darbi mūsu ornamentālās mākslas izpratnē. Viņa darbu turpināja mākslinieks J. Bīne - Rīgas valsts mākslas amatniecības vidusskolas direktors un LDS Rīgas draudzes pēdējais vadonis. Latvju raksta kultūru Brastiņa un Bīnes audzēknes - Kaucmindietes - izplatījušas visplašākā latviešu sabiedribā.

Kā r e l i ģ i j a s v ē s t u r n i e k s Brastiņš radījis veselu apvērsumu šai nozarē, pēc tautas tradīciju avotiem noskairodams latviešu reliģijas, mītoloģijas, ētikas un kulta sistēmu, kā arī latviskā uzskata pamatvilcienus. Šie pētījumi publicēti atsevišķās grāmatās, bet daļu viņš publicēt vairs nepaspēja.

Kā g l e z n o t ā j s Brastiņš ievadīja latviešu senātnes mītoloģijas tēlu atdzimšanu jau ar savu pirmo piedalīšanos gleznu izstādē Valmierā 1919. g., kas piedzīvoja lielu uzplaukumu A. Cīruļa, J. Bīnes, K. Sūniņa, A. Gusāra, J. Audriņa, A. Karnupa, H. Vīkas, K. Freimaņa, tēlnieku J. Brieža, A. Brastiņa u.c. darbos. Savas domas izteicis grāmatā Glezniecības pastardienas.

Kā d z e j n i e k s Brastiņš sacerējis nedaudz dzejas darbu. Viņš lieliski atdzejoja Atskaņu chroniku, kas vēstī par senču brīvības cīņām krusta kaŗos. Pēc Brastiņa scenārija tika sarīkoti pirmie Pļaujas svētki Koknesē ar viņa Apjumību mīkali un Aizsargu pulka Jāņu uzvedums Madonā ar Jāņu mīkali. Mīkales gājušas plašumā ar A. Brastiņa, Antonijas Bines u.c. darbiem. Nenoliedzama Brastiņa ietekme dzejas pagriezienā uz latvisko pusi, kuŗas priekšgalā J. Veselis, V. Eglītis, V. Dambergs, J. Medenis, E. Virza, V. Cedriņš, H. Vīka, A. Francis u.c.

Kā n a c i o n ā l i s m a i d e o l o g s Brastiņš ir sevišķi nozīmīgs. Nacionālisma idejas Brastiņš pauda nevien sabiedriskajā darbā, runās un atsevišķos rakstos presē, bet viņš tās noskaidrojis teorētiskā sistēmā grāmatā Tautības mācība. Kā nacionālisma ideologs Brastiņš ir pirmais pēc tautiskā laikmeta vadoņiem - Krišjāņa Valdemāra, Jura Alunāna, Ausekļa, Andrēja Pumpura, Ata Kronvalda. Nav nekā līdzīga Latvijas patstāvības laikmetā, kas ar Brastiņa darbiem šai ziņā varētu mēroties. Tautiskā laikmeta vadoņi iedvesa nacionālo sajūsmu un sprauda mērķus tā laikmeta apvāršņa robežās, Brastiņš turpretim radījis vispārīgu nacionālisma teoriju visām tautām. Šai ziņā viņš ir pretstats Kārlim Marksam, kas radījis sociālisma teoriju.

Kā s a b i e d r ī b a s d a r b i n i e k s Brastiņš darbojies vadošos amatos vairākās organizācijās. Ilgus gadus viņš bija Neatkarīgo Mākslinieku Vienības priekšnieks, Senatnes Pētītāju Biedrības priekšnieks, bija garīgais vadonis organizācijai Latvju jaunatne. Viņš devis arī vārdu un simbolu organizācijai Pērkoņkrusts. Brastiņš ietekmējis latviskās kultūras atdzimšanu ar saviem rakstiem presē, ar saviem aizrādījumiem māksliniekiem, sabiedrības darbiniekiem, organizāciju vadītājiem un valstsvīriem. Brastiņš ir vīriešu latviskā tērpa atjaunotājs. Viņš pirmais parādijās sabiedrībā latviskajā tērpā. Pēc viņa tiešiem aizrādījumiem atjaunota latviskā koŗa dziedāšana un tautiskā deja. Brastiņa raksti latviskās kultūras jautājumos pildīja nevien laikrakstu slejas, bet viņš uzņēmās arī tiešo preses vadību, Kārļa Ulmaņa valdības laikā kļūdams Brīvās Zemes, Rīta un Tēvijas Sarga techniskais redaktors, kuŗa uzdevums bija laikrakstu mākslinieciski grafiskā iekārtošana. Latviešu presei viņš piešķīra tik daiļu ietērpu, ka tā šajā laikā nostājās visas pasaules preses priekšgalā.

L a t v i e š u n a c i o n ā l ā s r e l i ģ i j a s atjaunošanas darbā apvienojās visi Brastiņa, centieni. Viņam bija drosme iet tālāk par teoretiskām atziņām vien. Viņam bija drosme ievadīt pilnīgi jaunu sabiedrisku kustību, atjaunot latviskā kulta pildīšanu. Šai šoreiz neparastajā ceļā Brastiņš nebaidījās sastapt visu kristīgo konfesiju un visu marksisma partiju naidu un konvencionāli pilsoniskās sabiedrības ironiju. Pēc divu gadu desmitu Brastiņa darba un vēl sekojošiem pārbaudījuma laikiem latviešu reliģijas atjaunošana ir neapstrīdams notikums. Ir liels skaits tautiešu, kas šo reliģiju atzīst par savu pārliecību un turas pie tās savā dzīvē. Pret šo reliģiju lojāli nostājusies arī pārējā latviešu sabiedrības daļa, kas pati tai nav tieši pieslējusies. Latvju reliģijas piekritēju skaits gadu desmitos vairs neies mazumā, bet gan vairumā un tās ietekme latviešu gara dzīvē kļūs arvien lielāka un lielāka.

Kāmēr zemes lodes plašumā sasauksies dievtuŗi, tik ilgi nezudīs latviešu dievestība, latviešu valoda, latviešu dziesma, latviskais daiļums, tik ilgi nezudīs Latvijas piemiņa.

Mag.hist. Jūlijs Bračs

ERNESTA BRASTIŅA DARBU SARAKSTS
(Daži nosaukumi un izdevumu gadi pēc atmiņas. J. Br. )
1. Glezniecības pastardienas.
2. Latvijas pilskalni I Kurzeme.
3. Latvijas pilskalni II Zemgale.
4. Latvijas pilskalni III Vidzeme.
5. Latvijas pilska1ni IV Latgale.
6. Beverinas pilsvieta.
7. Latviešu ornamentika (1923. ).
8. Latvju rakstu kompozicija (NMV izd. ).
9. Daiļā sēta (Zemn. Domu izd. ).
10. Latviešu dievturības atjaunojums (1925/26. ).
11. Latviešu Dieva dziesmas (11928. ).
12. Latviešu tikumu dziesmas (11929. ).
13. Latviešu tautas dziesmu tikumi (1928/29.;
godalgots ar Kr. Barona. prēmiju).
14. Latvju gadskārtas dziesmas (11929. ).
15. Latvju godību dziesmas (neiespiests).
16. Latvju burvību dziesmas (neiespiests).
17. Teikas par Dievu ( 1929. , Folkl. krāt. izd. ).
18. Latvija, viņas dzive un kultūra (1931. ).
19. Dievtuŗu cerokslis (11932.).
20. Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana. (1936. ).
21. Tautības mācība (1936. ).
22. Samulsuma pārspēšana.
23. Latviskās Latvijas labad.

Познавательные статьи:



Техника прыжка в длину с разбега

Организация работы процедурного кабинета

Области применения синхронных машин

Оптимизация по Винеру и Калману