Заглавная страница Избранные статьи Случайная статья Познавательные статьи Новые добавления Обратная связь FAQ Написать работу КАТЕГОРИИ:  Археология Биология Генетика География Информатика История Логика Маркетинг Математика Менеджмент Механика Педагогика Религия Социология Технологии Физика Философия Финансы Химия ЭкологияТОП 10 на сайте Приготовление дезинфицирующих растворов различной концентрацииТехника нижней прямой подачи мяча. Франко-прусская война (причины и последствия) Организация работы процедурного кабинета Смысловое и механическое запоминание, их место и роль в усвоении знаний Коммуникативные барьеры и пути их преодоления Обработка изделий медицинского назначения многократного применения Образцы текста публицистического стиля Четыре типа изменения баланса Задачи с ответами для Всероссийской олимпиады по праву 
Мы поможем в написании ваших работ! ЗНАЕТЕ ЛИ ВЫ?
Влияние общества на человека
Приготовление дезинфицирующих растворов различной концентрации Практические работы по географии для 6 класса Организация работы процедурного кабинета Изменения в неживой природе осенью Уборка процедурного кабинета Сольфеджио. Все правила по сольфеджио Балочные системы. Определение реакций опор и моментов защемления |
PAR DZĪVOŠANAS TIKUMIEMСодержание книги Поиск на нашем сайте PAR DIEVTURĪBU
Es Dieviņu pieminēju Lūdzu Dievu, lūdzu Laimu, PAR DIEVTURĪBU DĒVĒJAMA LATVIEŠU RELIĢIJA, IT ĪPAŠI TĀS KULTS. Dievturības nosaukums atvasināts no plaši lietotā vārda 'turēt': godu turēt, labu prātu turēt, "tev nebūs citus dievus turēt" u.tml. Dievturība tad nu nozīmētu Dieva bijāšanu, ētikas un kulta pildīšanu, nesariebšanu ļaudīm un Dievam. Svešā valodā šo nosaukumu vislabāk tulkot ar vārdu kults. Āriešu reliģijās svarīgākais ne ticēšana, bet kulta pildīšana, tādēļ nebūtu visai piemēroti latviešu reliģiju apzīmēt par 'ticību', bet gan par dievturību.
Es pādīti dīdīdama Domā māte, Cerē māte, CEROKSLIS IR DIEVTURĪBAS ĪSS UN KODOLĪGS APCERĒJUMS. Cerokslis ir latviešu vārds katēchismam. Senajā Langes vārdnīcā rakstīts: "Cerrokslis - der grosse Catechismus" (I.166. ). Arī Mīlenbacha vārdnīcā teikts: "katēchismu sauca vecos laikos par cerekli" (374. lpp.). Šis nosaukums ir rada vārdiem cerēt, apcerēt, cerība, kas nozīmē tik daudz, kā apdomāt, pārliecību turēt. Par katēchismu pa laikam dēvē mācības grāmatu ar jautājumiem un atbildēm vistīm ticības mācībās. Katēchisms cēlies no grieķu vārda katēchein - atbalsot, ar jautājumiem mācīt. Cerokslis tad nu ir īsumā saņemts apcerējums par latviešu Dieva turēšanu, tās saturu un mērķiem. Ar šo ceroksli mūsu senču reliģija tiek atjaunota un mācīta latviešu tautai, lai tās patiesības atkal cerotu.
Teic, māmiņa, tu dziesmiņas, Pieci pūri man dziesmiņu TAUTAS DZIESMAS JEB DAINAS IR GALVENAIS DIEVTURĪBAS PŪRS. Dainas ir sacerējusi pati latviešu tauta. Tās nav ne no vienas citas tautas aizgūtas, nedz kādai citai tautai aizdotas. Daina ir jaukākā un dārgākā manta, kas pieder tikai latviešiem vien. Līdz šim laikam no tautas mutes uzrakstītas vairāk kā 500 000 tautas dziesmu. No tām Krišjānis Barons savā mūžā sakārtojis ap 218 000. Šais tautas dainās izteikts viss, ko mūsu tauta domājusi par Dievu, Laimi un Māru, par viņu turēšanu, par tikumiem, par svinīgām paražām un dzīvošanu vispārīm. Nevienai citai tautai pasaulē nav tik daudz šādu reliģisku dziesmu, un tamdēļ ne viena cita tauta vairs lāga nevarēs atjaunot kristīgās ticības izpostīto nacionālo reliģiju. Dainu pūrs ir tik liels, ka vēl šodien nav pabeigta dziesmu vākšana un kārtošana. Citi mūsu tautas gudrību pūri, kā teikas, pasakas, parunas, nav tik dievturības gudrību pilni kā dainas, jo tie sacerēti vairāk laika kavēklim un tamdēļ izlietojami ar apdomu.
Ņemiet, jauni, padomiņu Veci vīri nomiruši, LATVIEŠU DIEVTURĪBA NLANTOTA NO PAŠAS ĀRIEŠU PIRMTAUTAS. Āriešu jeb indoeiropiešu pirmtauta dzīvojusi kopš kādiem 12000 gadiem pie Baltijas jūras, kur vēl šobrīd mājojam mēs, leiši un pārvācotie prūši. No āriešu pirmtautas izcēlās baltu, slavu, ģermāņu, itāļu, grieķu, ķeltu, irāniešu un indiešu tautas. Tās savukārt sadalījās jaunās tautās, starp kuŗām dažas iznīkušas, bet daudzas dzīvo vēl joprojām. Mēs balti esam āriešu tautas tiešie pēcnācēji valodā, dzīves izprasmē un dievturībā. Senā āriešu dievturība mums uzglabājusies nesajaukta, jo neesam nekur klīduši pa svešām zemēm un ļaudīm. Arī kristīgā ticība mums uzmācās vairāk kā tūkstoš gadus vēlāk nekā citām Eiropas tautām. Mēs tāpēc varam to viegli atkal atjaunot un iemācīt atkal tām āriešu tautām, kas ilgojas pēc savas senās reliģijas.
Labāk grezni padziedāju Tumsiņā, vakarā DIEVTURĪBA DAINĀS IZTEIKTA GREZNĀ JEB DZEJISKĀ VALODĀ. Īsta dievturība vienmēr atradusies ciešā sadraudzībā ar dzeju un mākslu, jo tā vislabāk palīdz saprast neredzamo. Arī latvieši sacerējuši Dievam greznākās dziesmas un svētteiksmas. Latviešu pasaules uzskats dainās ir ietverts greznā mākslas darbā. Kad tautas senāk runājušas par dievišķām lietām, tad tās vienmēr lietojušas grezno dziesmu valodu un atmetušas ikdienišķo. Greznā valoda, kā zināms, lieto daiļas līdzības, teiksmainus dzīvinājumus, cilvēkojumus (personificējumus) un dzejiskus tēlojumus. Vissenākais kādu atziņu veids vienmēr ir bijis greznais jeb dzejiskais. Tikai daudz vēlāk rodas prātnieciskā un pēdīgi zinātniskā izteiksme. Zinātne ir jaunākais cilvēka prāta sasniegums, bet dzeja vissenākā sirdslieta. Taču dzejiskais, prātnieciskais un zinātniskais domu izpaušanas veids ir vienlīdz vērtīgs, jo viens papildina. otru.
Dieviņš jāja rudzu lauku Dievadēli, Saulesmeitas DAINU SVĒTTEIKSMĀM IR TREJĀDI PUDURI: 1. PAR DIEVU, LAIMI UN MĀRU. 2.PAR SAULI UN DEBESU SPĪDEKĻIEM, 3. PAR GADSKĀRTU. Pirmajā pudurī minētās dievības latvietis ne vien grezni daudzinājis, bet arī nopietni pielūdzis, jo tās varējušas virzīt viņa dzīvi. Neko citu latvietis nav pielūdzis, ne Sauli, ne Pērkonu, ne citus kādus teiksmu tēlus. Nostāsti par Pērkona, Pīkola un Potrimpa pielūgšanu ir pilnīgs jaunlaiku izdomājums, kas ieviesies pie mums, kad dainas vēl nebija sakrātas. Nav arī tiesa, ka dziesmas par Dievu, Laimi un Māru būtu radušās kristīgās ticības ietekmē. To aplam mēdz; apgalvot kristīgie mācītāji, lai mazinātu mūsu dievturības vērtību. Dainas nemaz nerunā gar Jēzu Kristu, atpestīšanu, augšāmcelšanos un pastardienu, kas ir galvenie kristīgās ticības stūrakmeņi. Kristīgā baznīca ir pagājusi dainām secen, jo katoļu dievkalpojumi bija latīņu valodā, bet luterāņu baznīcas mācītāji neprata latviski. Arī latviskā bībele iznāk vēl tikai 1689. gadā un tautā izplatās tad, kad dainu kamols bija jau gatavs.
Kad es būtu zinājusi, Dzīvo labi Šai saulē, DIEVTURĪBA MĀCA KĀ MŪŽS JĀDZĪVO, LAI NESARIEBTU SEV UN DIEVAM. Dievturība glabā sensirmu āriešu gudrību par Dievu-Debesstēvu, Laimi - Mūžalicēju un Māru - Zemesmāti. Ar šām dievībām ir cieši saistīta Pasaule un cilvēka dzīvošana Šajā un Viņā pasaules daļā. Dievs, Laime un Māra mūslaiku prātnieciskā valodā ir saucami par Garu, Likteni un Matēriju. Tās ir trīs mūžīgas neizdibināmas un nenoliedzamas esmes. Visi šie trīs principi ir vienas un tās pašas Būtības dažādas izpausmes, kas pētījamas mūslaiku zinātnei. Dievturība māca svarīgu mācību, ka Šajā pasaulē tiek darināts Viņpasaules cilvēks, ka še tiek likti pamati nākamai dzīvei. Tā atgādina, ka nav vienalga, kā mēs dzīvojam, jo no tā atkarīga nākamā dzīve.
Gudrajam caunīt' dzīt, Ko darīt man jaunam, DIEVTURĪBA DOD LATVIEŠIEM LATVISKAS DZĪVOŠANAS GUDRĪBU UN ĪSTENU PASAULES IZPRATNI. Dievturība ir vadītāja latviskai dzīvošanai. Bez tautas domu un darbu vienotas vadības nav iespējams pareiza garīga, saimnieciska un valsts dzīve. Dievturība rāda latvietim domājamo dzīvošanas ainavu no valsts līdz Dievam. Dievturība dod latviešu tautai taisnāko ceļu uz patiesību un dievājību. Dievturība māca mīlēt tēvzemi un savu tautu. Visas reliģijas zina, ka Dievs ir Pasaules pirmiemesls. Taču Dieva un Pasaules tālāka izpratne ir dažādas, Vienu un to pašu Dievu un Pasauli katra tauta skata un izprot citādi, bet tā Pasaules skatīšana un Dieva turēšana, ko kāda tauta pati sev ieņēmusies un par ilgu laiku izkopusi, ir viņai tā vislabākā un piemērotākā. Dievturība dod latviešiem tā saukto valsts reliģiju, ko atbalsta valsts vara un kas savukārt stiprina valsti un tautu.
Šauru metu audekliņu, Vecs ozols, kuplas lapas, ATJAUNOTĀ. DIEVTURĪBA DOD CILVĒCEI JAUNU RELIĢIJU. Āriešu reliģijas mācības bija pa daļai aizmirstas, pa daļai sagrozītas. Vienīgi mazā latviešu tauta brīnumainā kārtā uzglabājusi veselu to, ko Dievs reiz atklājis āriešu pirmtautas gudrajiem. Taču tamdēļ, ka atjaunotā dievturība ir tagad visjaunākā no visām reliģijām, tā varējusi ietvert arī visjaunākās āriešu tautas atziņas, tā kuplinādama seno gudrību pūrus. Tamdēļ dievturībā ietilpst viss labākais, kas āriešu radīts un kas pastāvējis no pašas senatnes līdz mūsu dienām. Dievs licis latviešiem uzglabāt šo reliģiju, lai pamācītu gudrībās citas āriešu tautas tad, kad svešajai kristīgai ticībai reiz pienāktu gals. Dievturība nerunā pretī zinātnei, bet gan aicina pētīt Dievu, Likteņus un Dabu. Tamdēļ tā pieņemama izglītotajam eiropietim. Vecajam gudrību celmam tā aug jaunas atvases. Senie gudrie vārdi reiz atkal aizstās jūdu padomus un baušļus.
Dieviņš man liek pātarus skaitīt! Uzvaltieši, nekriškoņi, KRISTIGĀ TICĪBA CĒLUSIES NO ŽĪDIEM UN MUMS VĀCIEŠU UZSPIESTA, TĀ NESADERAS AR ZINĀTNI, TAUTĪBU UN LATVIETĪBU. Kristīgo ticību nodibinājis žīds Šauls saukts Pauls no Tarsas. Viņš ņēmis savai mācībai par pamatu. plaši pazīstamo teiku par mirušo un augšāmcēlušos dievību (Atis, Oziris, Adonis u.c.). Lai to padarītu tautai ticamāku, tad tika sacerēts nostāsts par Jēzu Kristu, kas pa daļai norakstīts no Jesua Krišna un Budas dzīves aprakstiem. Pats Pau1s nav Kristu dzīvu redzējis un savās vēstulēs arī nepiemin viņa vārdus. Pauls māca: Ja viena cilvēka dēļ (Adama) cilvēce kritusi nāvē un grēkā, tad caur tādu cilvēku, kas nāvi pārspējis, cilvēks var tikt izglābts no nāves, ja viņam tic. Kā redzams, šāda mācība latviešiem nekad nav likusies saprātīga un gluži pareizi nosaukta par "pātariem". Nevar dzīvot latvisku dzīvi pēc nelatviskas pārliecības. PAR DIEVU 11. KAS IR DIEVS ? Dieviņš bija, Dievs palika, Augstāk dzied cīrulītis DIEVS IR ESOŠAIS UN PALIEKOŠAIS, VISA SĀKUMS UN PADOMS. Dainu krājumi satur kādas 5000 pamatdziesmas par Dievu. Tanīs īsteni redzam, kas Dievs bijis latviešu tautai, ko tā par viņu domājusi un kā turējusi. Nekādi vārdi nevar pilnīgi izteikt Dieva būtību. Tikai aptuvim cilvēka domāšana atskārtusi, kas ir Dievs. Latviešu tauta atzinusi, ka Dievam pieder visu padomu padoms, kas mūsu prātam nav līdz galam izdibināms. Vienkārši runājot - padomam realizējoties, radusies pasaule tās dažādībā. Dieva nosaukums mūsu valodā mantots no pašas āriešu pirmtautas. Baltu vslodās Dieva vārds ir viens: leišiem Dievas, prūšiem Deivs. Arī citās āriešu valodās šis nosaukums uzglabājies. Augstākā esamība grūti ietveŗama vienā vārdā. Viszīmīgākais no tiem ir Tēvs: "Ar Dievu, ar Tēvu nu gribu dzīvot, gribu savu vainagu godam valkāt" 6533. Senatnē Dievs bijis nosaukums arī debesīm un debesu gaismai. Vārdu saknes div - spīdēt, debesis. Kopā ar Tēva jēgumu ceļas nosaukumi Dius - pita, Dzevs - pater, Jupiter, Dievs - tēvs, Debess - tēvs. Vārds Dievs ir Tēva un Debesstēva īpašvārds.
Kur, Dieviņi, Tu paliksi, Kur, Dieviņ, Tu paliksi, DIEVS IR VIENS, BET DIVATĪGS. Dainas apliecina to, ko mūsu tauta vienmēr atskārtusi: Dievs ir vienīgs, nav daudzu dievu. Dievs latviešu valodā vienmēr bijis īpašvārds, nekad sugasvārds. Par divatīgu latviešu izprasto Dievu var dēvēt tamdēļ, ka viņš reizē ir gars un matērija, tēvs un māte, labais un ļaunais. Visi pretstati apvienojušies Dievā. Ne jau visās pasaules reliģijās Dievs ticis uzlūkots kā viens vienīgais. Tā persiešu reliģijā ir duālisms - labais Ahura un ļaunais Arimens, kristīgajā ticībā - trīsvienības dogma. Seniem grieķiem un romiešiem - politeiska jeb daudzdievības reliģija. Daudzdievība āriešu tautās ir tikai vēlāk izcēlusies no viendievības.
Dzirdu Dievu izcērtot, Kur, Dieviņi, Tu stāvēji, DIEVS PATS NAV NE REDZAMS, NE DZIRDAMS. Dievs ir it kā aizslēpies aiz dabas. Tikai pieciem prātiem uztvertā dabā mēs noģiedam viņa likumus un notikumus. Tie, kuŗus latviešu tauta dēvējusi par dievreģiem, ar kādu īpašu prātu spējot ieraudzīt un iepriekš uzminēt mums citādi apslēptas lietas un notikumus. Taču, lai Dievu varētu daudzināt lietišķā dzīvē, mūsu iedoma un valoda uzmeklējusi Dievam greznus vārdus un līdzības. Visbiežāk to attēlo līdzīgu cilvēkam (antropomorfizē). To dara māksla, jo tā ir mūsu domāšana nevis jēdzieniem, bet tēliem. To varētu dēvēt arī par pasaules skatīšanu tēlos. Līdz šim latvieši atturējušies Dievu tēlot kokā vai akmenī, kā to darījuši grieķi, romieši, ēģiptieši un kristieši.
Kādi bija tie ļautiņi, Ļaudis man ļaunu vēl , DIEVS IR LABS. Visu, ko vien cilvēka prāts atzinis par labāko, visu to mūsu tauta pieskaitījusi Dievam. Tā sauktais 'Augstākais labums' ietveŗas Dievā. Labuma jēdziens ir visai plašs un sarežģīts, to iztirzā īpaša prātniecības nozare saukta par ētiku. Dievs latviešu izpratnē ir augstākā tikumiskā likuma devējs un visa laba pārstāvētājs. Dainās Dievu daudzina kā labo, gudro, darbīgo utt., utt. No Dieva tieši nāk tikai labums, ļaunums nekad nenāk no paša Dieva, bet gan caur Nelaimi, Ļaunu dienu vai ļauniem ļaudīm. Dievs latviešu izpratnē ir gluži pretējs dusmīgam un bargam žīdu Dievam (Jahvem).
Vai, Dieviņ, ko darīšu, Uz Dieviņu žēlojos, DIEVS PALĪDZ, DARBĀ PIEŠĶIROT VEIKSMI. "Palīdzies pats, tad Dievs palīdzēs", tā gudri māca tautas paruna. Kamēr cilvēks dzīvo šajā pasaulē, Dievs palīdz ar savu dalību cilvēka darbā. Dievs cilvēka rīcībai var piešķirt veiksmi un izdošanos, kas nestāv cilvēka varā. Dažādu apstakļu sagadīšanās var kavēt vai veicināt cilvēka darbību. Taču gluži dīkam vai laiskam cilvēkam Dievs maz līdz. Sekme ir aizdabīga parādība, kas nāk no Dieva. Tikai cilvēkam darbojoties, šis aizdabīgais iedarbojas. Lai Dievs palīdzētu, tad latvietis viņu piesaucis, darbu sākdams, un pateicies, to beigdams. Dievpalīga vēlēšana darbu darošam cilvēkam ir visai jauks latvieša ieradums.
Dievs man deva, Dievs man deva, Kur, brālīti, tu dabūjī DIEVS DOD DARBĀ SAVU PADOMU. Paruna saka: "dievs nevienam maizi no debesīm nemet". Vienīgais, ko Dievs tieši dod cilvēkam, ir padoms, doma. Tā iekrīt prātā gluži aizdabīgā kārtā, un vēl neviens līdz šim nav spējis izskaidrot, kā tas notiek. No īstās domas, īstajā laikā atkarīga cilvēka laime vai nelaime. Nedievīgiem ļaudīm var pietrūkt īsta padoma, un tie var aiziet neziņā. Tāpēc dainās dzirdam, ka latvietis savā mūžā pastāvīgi lūdzies no Dieva padomu un saprašanu. Viņš visu darījis uz Dievu domādams, sargājies Dievam sariebt. Veiksme un padoms ir divi tieši Dieva iedarbības veidi uz cilvēku. Ar veiksmi un padomu Dievs piedalās cilvēku likteņos.
Sērs mūžiņš man augot, Lūgšus lūdzu bāliņam, DIEVA AUGSTĀKAIS LABUMS IR LAIME. Latvieši uzlūkojuši Dievu par pasaules un visa labuma laidēju: "Kaunam laista šī saulīte ...", "I sunītis Dieva laists, i uguns pagalīte". No darbības vārda laist cēlies vēlāk lietas vārds laime un īpašvārds Laime. Vārdam laime tautas dziesmās četrejāda nozīme: izdevība, liktenis, notikums un laimes dievība, bet laime dainās nekad nenozīmē dvēseles stāvokli, ko mēdz saukt arī par laimību vai svētlaimību, jo tas ir jaunlaiku jēdziens. "Kam Dievs, tam laime", teic paruna. Laimes devējs un likteņu licējs ir pats Dievs. Viņš var dot ilgstošu un pastāvīgu laimi cilvēka mūžā. Lūk, kāpēc laimē latvietis vienmēr pateicies Dievam.
Paēduši, padzēruši, Es nesīšu sausu malku, DIEVU TUR LŪDZOT, DAUDZINOT, ZIEDOJOT UN ZINTĒJOT. Tā vien ir īsta reliģija, kas patiesi noteic savu piekritēju dzīves veidu. Pārliecībai, kas neparādās darbos, nav gluži nekādas vērtības. Latviešiem viņu labais Dievs ir visu mērķu mērķis un viņa sasniegšanas līdzeklis. Dievturības darbības prātnieciski ir pamatojamas ar to, ka neviena darbība pasaulē nepaliek bez savām sekām. Zinātne māca, ka neviens spēks nezūd, vienalga vai tas būtu garīgs vai fizisks. Ar saviem dvēseles un auguma spēkiem cilvēks var ietekmēt pasauli vēlamā virzienā. Tā cilvēks var nākt sakaros ar Dieva padomu un varu. Lūk, kāpēc dievturības darbības nav liekas un tukšas, bet gan gadu tūkstošos pārbaudītas un par lietderīgām atzītas. Latvietis Dievu turējis savrūpi, nemeklēdams kādus starpniekus. Tas nav Dievu lūdzis lielā pūlī, kā to dara kristīgo baznīcās.
Mēnesnieks, Dievadēls, Kalējs kala debesīs, DIEVADĒLI IR DEBESS SPĪDEKĻI UN GAISMAS NESĒJI. Gluži dabīgi, ka dēvējot Dievu par Debesstēvu, debesu spīdekļi un gaismas parādības viegli varēja iegūt dzejisku Dievadēlu vārdu. Par Dievadēliem atzīstams nevien Mēness, Pērkons Auseklis, bet arī Saules vedējs Ūsiņš un gaišais Jānis. Saule tiek dēvēta par Dievameitu, jo tā piedeŗas viņas sieviešu kārtai. Dievadēlus īpaši daudzina gadskārtās. Pērkonam tad vēl piedaudzina māti un dēlus. Arī Saulei esot meitas, pēc kuŗām cer Dievadēli. Šās teiksmas par Saulesmeitām un Dievadēliem ir ļoti senas un mantotas no āriešu pirmtautas. Mūsu dainās tās uzglabājušās labāk nekā citu āriešu tautu teiksmās. Tās dievturībai ir jauka manta Dieva radības daudzināšanai.
Sūtiet mani māļa malt, Dievājam dēliņam DIEVĀJS IR CILVĒKS AR DIEVĪGĀM SPĒJĀM UN IPAŠĪBĀM. Dievājs pa daļai apzīmē to pašu, ko svēts un gauss. Dievājs top cilvēks Dievu turēdams un pareizi dzīvodams. Ir dažādi veidi kā panākt dievājību. Indieši lieto dažādas jūgsmes, budisti meditēšanu, kristīgie lūgšanu un askēzi. Latviešu metode, kas to darījusi dievāju, ir bijusi d a r b s u n t i k u m s . Turpretīm laiskumā un netiklībā cilvēks paliek nedievājs, nelabs, neveikls. Dievājība ir spēja un īpašība, ko iegūst cilvēks, kas nekad Dievam nesariebj, kas radinās tikumos un zintīs. PAR LAIMI 2l. KAS IR LAIME ? Mīļā Laime, Dieva meita, Tu, Laimiņa, laidējiņa, LAIME IR MTŪŽA LICĒJA ĻAUDĪS UN DABĀ. Laime ir likteņa norises dievišķā noteicēja, bet augstākais likteņa vadītājs ir Dievs, kā visa pirmcēlonis. Dievs ir Laimes devējs. Lūk, kamdēļ arī sakāmvārds dēvē Laimu par Dieva Laimu, bet dainas par Dieva meitu. Laime piederas Dievam, kā roka augumam. Tautas dziesmas Laimi tēlo kā skaistu sievieti. Neviena cita tauta nav likteni tik daiļi apdziedājusi, jo par Laimi skan ap 1500 pamatdziesmu. To atzinušas daudzas tautas, ka pārvērtības pasaulē un cilvēka mūžā notiek pēc kādiem augstākiem likumiem, ka visam un katram ir savs noteikts liktenis. Budisti un muhamedāņi tic, ka cilvēku likteņi ir negrozāmi. No cilvēka viedokļa likteņi var likties labi un ļauni, taču tie visi nākot no Laimes.
Kur, Laimiņa, tu sēdēsi, Nu es gāju pirtiņā: LAIME TĀPAT KA DIEVS IR NEREDZAMA. Daži neprašas, dzirdēdami dainas par Laimes braukšanu, staigāšanu, palīdzēšanu u.tml. izturēšanos, mēģinājuši apgalvot, ka latvieši ticējuši cilvēciskotām dievībām. Tas ir aplami, jo senie latvieši vēl labāk nekā mēs sapratuši, kas dzeja, kas teiksma, kas īstenība. Protams, teiksma un īstenība nav nemaz tā šķiŗamas, jo teiksmās bieži atklājas lietu dziļākā būtība. Taču noslēpumainās zinātnes māca, ja liels ļaužu vairums tic kādam domu tēlam, tad tas varot iegūt reālu veidu. Domas esot spēks, kas cenšoties piepildīties, neizslēdzot pat materializēšanos.
Laim' ar Laimi runājās; Mana Dēkla, Kārta, Laima LAIMES IR. TRĪS: LAIMA, DĒKLA, KĀRTA. Latvju dainas par Laimi ir pieskārušās it visam, kam vien bijis kāds sakars ar likteni, mūžu un sievieti, pie kuŗas mūži iesākas. Laimes pārāk plašais darba lauks tad nu ir iemesls jauniem teiksmainiem tēliem. Tāpat kā pati Laime rodas no Dieva galvenās darbības l a i š a n a s , tā arī no Laimes raksturīgākām darbībām tautas dzeja darinājusi Dēklu un Kārtu. Šīs abas turas tik cieši pie Laimes, ka tikai retumis tiek atsevišķi minētas. Tās visas trīs dažkārt tiek minētas joprojām par Laimēm, un visas piedalās mūža veidošanā. Trīs Laimes dievības bijušas arī citām āriešu tautām: grieķiem 3 Moiras, romiešiem 3 Parces, ģermāņiem 3 Nornes.
Šūpā māte, lolo māte, Dēkle manu mūžu kāra, DĒKLA IR LAIME, KAS ZĪDA, IEŠŪPO, SARGA. Tāpat kā Laimes vārds nāk no laist, Kārtas no kārt (kārsināt), tā Dēklas vārds cēlies no sena 'dēt' - zīst, ar izskaņu 'kla' - Dēkla, līdzīgi sēt - sēkla, aut - aukla, rīt - rīkle utt. Vārds 'dēt' dainās vēl saglabājies dravniecībā kā 'doru dēt' - izdobt, izdarināt, iztukšot. Sanskritā dhé - zīst, dzert, uzsūkt. Krievu ģēķi, bulgāru dete - bērni, zīdaiņi. Pēc vecā Einhorna ziņām: "tiem bijusi vēl viena dieviete saukta Dēkla, viņa iešūpojusi bērnus, kad tie piedzimuši, jo tāds bijis viņas uzdevums, iešūpot mazus bērnus un tos sargāt". Tāda sargātāja dievība mums radniecīgajā indiešu reliģijā ir Kali. Kalēt latviešu valodā senāk nozīmējis sargāt, glabāt, leišu kalejinas nozīmē cietumu, līdzīgi vārdi ir slavu un latīņu valodās. Dēklai un Laimai pieder vēl kāda īpaša darbība, ko sauc par mūža kāršanu jeb kārsināšanu, no kam rodas trešā Laime - Kārta.
Kārtiņ, tavu kārtumiņu, Celies, Kārta, celies, Laime, KĀRTA IR LAIME, KAS KĀRSINA. Kāršana nozīmē to pašu, ko nobriešana, pieaugšana, piemēram, "Nokārsušu ogu rāvu, izaugušu meitu ņēmu" (11370), "Pusizkārsis tēva dēls gaida mani izaugam" (Latv. Saule 546.1pp. ). No Laimes un Dēklas darbības kāršanas radīta īpaša dievība, līdzīga abām pirmajām. Visas darbības, kas iederas Dēklai un Kārtai, izpilda arī pati Laima. Kārta pieminēta nedaudzās dziesmās, kas liecina, ka bijis iesācies visu triju Laimju apvienojums vienā. Ar Laimu, Dēklu un Kārtu Dieva laidums pārvērties daiļos tēlos, kam paliekama vērtība nevien reliģijā, bet arī nacionālajā mākslā.
Divi laimes mūžiņā: Laime gāja ar Nelaimi NELAIME IR LAIMES PRETSTATS. Pretstatu jēgumos turas visa cilvēku domāšana: gaisma un tumsa, labs un ļauns, Laime un Nelaime, - viens bez otra nav apjēdzams. Tieši no Dieva, kā minēts, nenāk nekāds ļaunums. Taču labuma plūsmē aplinkus var iemesties virpuļi, kas šķietami griežas pret galveno plūduma virzienu. Dieva laidumā var rasties parādības, kas no cilvēka viedokļa šķietas nelabas, ļaunas, nelaimīgas. Tās mūsu tauta apzīmējusi ar vārdu Nelaime. Nelaimi varētu nosaukt par 'kosmisku ļaunumu', ar ko grūti cīnīties cilvēcīgiem spēkiem. Tāpēc cīņai ar Nelaimi latvietis aicinājis palīgos Dievu un Laimi. Dažās dziesmās norādīts, ka "pati Laima laba bija, pati liela grēciniece". Runāts arī par to, ka pati Laime vairs nespēj savu nelabvēlīgo lēmumu grozīt vai labot.
Šķitu ļaunu to dieniņu, Sveša māte mani rāja, ĻAUNA DIENA IR NEDIENAS, NEVEIKSMES, LIKSTAS. Arī sīkās dzīves nedienas un ļaunumus mūsu tautas dzeja nav atstājusi bez ievērības kā visu citu, kas notiek cilvēka mūžā. Ļaunas dienas nozīmi jau itin gaiši izteic pats nosaukums. Tā kā no Dieva nevar nākt nekāds ļaunums, tad mūsu tauta uzmeklējusi citādus iemeslus ļaunumam. Tie ir Nelaime, Nesekme, Ļauna diena, ļauni ļaudis un ļaunas pārdabiskas būtes, kā Velns, Jods u.c. Ļauna diena ir vēl pavāji cilvēkota (antropomorfizēta) un dainas vēl nerunā ne par viņas izskatu, nedz piederumiem, kā tas darīts par Dievu un Laimi.
Bēgu dienu, bēgu nakti, Kādu Laima mūžu lika, CILVĒKS PATS NEVAR SAVAM LIKTENIM IZBĒGT. Dainās redzams, ka mūža lēmums nav daudz atkarīgs no cilvēka paša vai viņa vecāku darbiem. Mūža galvenais virziens vairāk atkarīgs no tā, kur Laime lemšanas brīdī bijusi: sēdējusi krēslā vai ābelē, stāvējusi kalnā vai ielejā. Mūža pamatus vairāk noteicis gadījums, nejaušība, dzimšanas vietas apkārtne un brīdis, kā arī Laimas patvaļīgā iedoma. Lielais burvību likums, ka līdzīgs pievelk līdzīgo, arī te paliek spēkā. Taču mūža dainās reti dzirdam dīku nevarību likteņa priekšā, bet daudz biežāk rosīgu gribu un rīkošanos ietekmēt un grozīt Laimes lēmumu. To cenšas darīt ar pašas Laimes un Dieva palīdzību, tā kā šāda rosība dažkārt nonāk līdz klajam nemieram pret Dievu un Laimi, kas izpaužas skarbos vārdos. Sīkumos, protams, mūžs vienmēr ir cilvēka paša ziņā.
Šūpo māte, lolo māte, Gāju zemes gabaliņu, LIKTEŅUS IR GRŪTI UZZINĀT. Latvieši, tāpat kā daudzas citas tautas, ir centušies uzzināt likteņus jeb laimi. Senrakstos ir daudz ziņu par nākotnes tēgāšanu jeb zīlēšanu. Kuršu un zemgaļu zīlnieki bijuši tālu izslavēti ar savām spējām laimes uzzināšanā. Kā redzams, ar nākotnes uzzināšanu jeb zīlēšanu nodarbojušies īpaši zīlētāji. Taču mazākos apmēros paredzēt pratis ikviens latvietis, gan vērodams apkārtnes notikumus, gan pats zīlēdams dažnedažādi. Tomēr tautas uzskats ir tāds, ka Laime nelabprāt atklājot ļaudīm nākotni. Pati Laime saukta arī par ragainīti, kas senāk nozīmējis pareģoni, reģoni.
Nāc nākdama, vedekliņa, Šķiramies mēs, tautieti, LAIMOJS IR TĀDS, KAM VISS LABI IZDODAS. Dzīvē nereti sastopami ļaudis, kam visi darbi iet no rokas, kam katra rīcība labi paveicas, kas ātri visur gūst sekmes un panākumus. Tādus ļaudis mēdz dēvēt par laimojiem, laimīgiem. Tie atnesīs sekmes un laimi arī tiem ļaudīm, kas ar viņiem saietas. Turpretī ir nelaimīgi ļaudis, ko vajā visādas likstas un nelaimes. Ja šādas nelaimes sāk piemeklēt mūža draugus, tad to uzlūko par iemeslu laulības šķiršanai, jo šķietams, nav apprecējušies tie, kam Laime vēlējusi būt kopā. Citos gadījumos laulība nav šķirta, kaut arī mūža draugs bijis bargs vai laisks. PAR MĀRU 31. KAS IR MĀRA ? Pirtiņā ieiedama, Dievmāmiņa paēdusi, MĀRA IR DIEVA PRETPUSE. Jau pieminēts, ka Dievs ir divatīgs. Šī divatība jau kopš senlaikiem saskatīta kā Gars un Matērija, Tēvs un Māte, Debess un Zeme. Tamdēļ Dievu bieži tēlojuši divsejainu - vīrieti un sievieti reizē. Šādu attēlu pie seniem kuršiem aprakstījis Pretorijs. Dievišķā Māte, vārdā Māra, ir viens no vecākiem un dziļākiem cilvēces atskārtumiem. Par mūsu senajiem aistiešiem Tacits 98. gadā raksta: "Viņi godina kādu Dieva Māti" (Germania, 45. ). Tas lieku reizi norāda, ka mūsu Māra nav aizņemta no kristīgās ticības, kā to apgalvojuši daži pētnieki, bet gan otrādi.
Nesēroju, neguģoju, Māmuliņa, Zemes Māte, MĀRAI PIEDER ZEME, MATĒRIJA. Māra ir Zeme jeb Matērija ar tās dažādiem spēkiem un veidiem, tamdēļ arī zemi mūsu tautas sacerējumos sauc par Māras zemi. Visa āriskā reliģija celta uz divatību (duālismu): Debesstēvs un Zemesmāte. Brīnumainā kārtā, mēs, latvieši, esam uzglabājuši nevien vecāko Zemesmātes vārdu, bet arī vecākās teiksmas un nozīmes. Kristīgai ticībai ieviešoties, Matērija tika nodota Sātanam un zemē ierīkota elle. Tā Mārai nācās pieņemt citādus māņu veidus, paliekot par katoļu Mariju, lai uzglabātos ļaužu godināšanā.
Debess Māte man' šūpoja Kapu Māte, Mēŗa Māte, MĀRAI IR NESKAITĀMI PAVĀRDI. Māras - Mātes pavārdi dažādi mainās, raugoties no tam, vai runa par cilvēku, dabu vai mantu. Mātei pieliek tādus pavārdus, kādus kuŗo reizi vajag. Ta ir gan Ūdens, gan Jūras, gan Meža, gan Piena Māte. Viņa ir arī tā pati Kapu, Veļu, Mēŗa Māte. Plašāk tveŗošais pavārds gan būs Debess, Dabas un Ļaužu Māte. Vēsturnieks Krodznieks izteicis šādas domas: "Šī viena vienīgā Zemesmāte liekas sadalījusies, saskaldījusies daudzējās sīkākās mātēs, kā Lauku māte, Meža māte, Vēja māte, Lopu māte, Dārza māte, Jūras māte utt. , cīk parādību dabā, cik cilvēkam nodarbošanās vietu, tik māšu. " (Latv. Vēst. I, 49). Daudzām tautām ir līdzīgi priekšstati par dievišķo Māti. Babilonieši to saukuši par Astarti (vairojošā), ēģiptieši par Izīdu, foiniķieši par Hafrūdīti (balode), grieķi par Demētru (Zemesmāte), ģermāņi par Freiju utt.
Melna odze ietecēja Dadžu krūms plātijās MĀRU VAR REDZĒT, DZIRDĒT, TAUSTĪT. Visu vielisko Pasauli varam sajust acīm, ausīm, rokām. Viss, ko vien samana mūsu jutekļi, tas viss ir mārisks. Protams, mēs varam sajust tikai rupjāko Māras pusi, kas parādās kā spēki un vielas. Taču ir arī tik smalkas vielas un tādi stari, ko nespējam samanīt. Zinams, Māru laikam gan neviens nebūs radzējis tādas sievietes veidā, kādu to tēlo dainas, taču tās neviļ, ja saka, ka odze un dadžu krūms ir Māra, jo tās ir tiešām māriskas parādības. Māra ir dievība, par kuŗu saglabājušies akmens tēlojumi (Rīgas Domā). Caur auksto akmeni te raugās pretī Mīļā Māte, dzīvības auklētāja.
Mīļa Māra man apjoza Ravējiet, ravētājas, MĀRA IR MĪĻA UN SVĒTA. Mīļums un svētums ir galvenās Mārai piedaudzinātās īpašības. Tās it labi saderas ar viņas dabu, jo viņa ir Māte, dzīvības radītāja un auklētāja. Pavārdi mīļā un svētā ir ļoti senatnīgi. Leišu šventas ir rada irāniešu spenta un slavu svjat, un sākumā nozīmējis balto, tīro, šķīsto. Līdz ar šo nozīmi Māra dainās tiešām parādās kā tīrības raudzītāja nevien iedzīvē, bet arī godā, tikumos. Dievišķā Māte par mīļo saukta arī Grieķijā, Ēģiptē u.c. Taču reizēm Māra tāpat kā Laima var ļaudīm izlikties ļauna. Tas notiek it īpaši tad, kad jāmirst, jo Māra atkal atprasa dvēselei aizdoto augumu. Māras nosaukums ļaunu būtni apzīmē svešu reliģiju pārņemtās zemēs un tautās. Ļauna ir krievu Kikimore, vācu Nacht Marr, budistu Māra (kārdinātājs).
Velcies, mana līgaviņa, Govu ganīte raudāja, MĀRA DOD AUGLĪBU. Māra glabā dziļus dzīvības un augļošanās noslēpumus. Tas ir gluži neizdibināmi, ka Dieva dotā dvēsele var pievienoties rupjajai vielai, lai pārvērstos dzīvās būtnēs. Māra dod nevien bērnus, bet arī lopus un ražu. Tā viņa kļūst par ļaužu saimnieciskās dzīves gādnieci. Kā lopu aizbildne tā tiek dēvēta arī par Govju Māru, Māršu. Viņas ziņā atrodas tirgi, nauda un satiksmes ceļi.
Kur Māriņa basa tek Gaiši deg uguntiņa MĀRA PALĪDZ VISĀM SIEVIETĒM. Dieva sievišķais sejs Māras veidā ir sievietēm tuvāks nekā vīrišķais. Sievietes mūžā ir tādi svarīgi notikumi, kuŗos būtu grūti griezties pie Dieva kā vīrieša, tamdēļ sievietēm Māra ir vienmēr bijusi tuva un palīdzīga it īpaši grūtniecībā, radībās, bērnu kopšanā. Māra vienmēr palīdz arī tiem, kam savas mātes nav, pabērniem, sērdieņiem. Savā darbā Māra daudzās vietās sastopas ar Laimi. Tas notiek pirtī, maltuvē, godos. Taču tas nenozīmē, kā dažreiz to mēdz aplam saprast, ka Māra būtu ieviesusies Laimes vietā kristīgos laikos. Māra nekur neaizpilda galveno Laimes darbu mūža lemšanu, tamdēļ tāds aizstājums nav noticis.
Mīļa Māra, Piena Māte, Ai Mīļā Māršaviņa, MĀRAS GĀDĪBĀ IR ĪPAŠI GOVJU LAIDARS. Māra daudzināta kā govju aizgādne. Dainas Māras vārdu izrunā arī kā Māršu. Kā govju gādniecei viņai piedeŗas slaucene un kāstuve. Mārai veltīti dzīvnieki, kas visbiežāk manīti laidara tuvumā un kuŗu klātiene atgādina visur esošo Māru. Brīžam var šķist, ka pati Māra brīnumaini slēpjas aiz šo dzīvnieku tēliem un parādas te kā melna odze, te guļ pasilē kā melna vabulīte. Še pieminams jezuītu patera Strībinga ziņojums savai priekšniecībai 1606. gadā par Latgali kā latvieši godina "govju dievu Moschal" (Māršalu). No iepriekšējā redzams, cik Māra ir tāla kristīgo jaunavai Marijai.
Svētījiet, jaunas meitas, Šorīt agri celdamās, MĀRU TUR TĀPAT KĀ DIEVU. Tāpat kā Dievu arī Māru piemin, lūdz, tencina, daudzina, apziedo un zintē. Kopš senatnes iestatītas arī īpašas svinības Mārai vien. Nedēļas vidū tiek svētīts ceturtdienas vakars kā Māras piedzimšanas diena. Šī teiksma ir ļoti senatnīga, jo arī ēģiptiešu Izīda dzimusi ceturtdienā. Ceturtdienas vakars, saukts arī par piektvakaru, bijis senās nedēļas viducis un turēts atpūtai. Gadskārtā, rudenim sākoties, svin Māras dienu. Katoļu baznīca vēlāk iestatījusi vēl citas Māras dienas, bet dainas tās nepiemin.
Mārietiņa, Māras meita, Labs labam krēslu cēla, MĀRAS MEITAS IR DABAS SPĒKI. Dainas runā par Māras meitām, kas dažās dainās sauktas par "jumpraviņām". Māras meitas minētas kā viena, divas un vairākas. Viens no Māras meitas īpašvārdiem ir Mārietiņa. Māras meitas apdziedātas arī kā Laumas meitas, Ziemeļmeitas, Jūras Mātes meitas u. c. Māras meitas ir rosīgi dabas spēki, sevišķi laika maiņas (atmosfaira),ko tauta ietērpusi dzejas tēlos. Mārai nav minēts dēls, kā to varēja sagaidīt, ja Māra būtu cēlusies no Marijas. Vispārim piebilstams, ka Matērija ir visai noslēpumaina savā būtībā. Nedz fizika, nedz ķīmija nespēj pateikt, kas īsti ir viela. Tās prot gan ar to rīkoties, bet neprot izskaidrot. Mēs atzīstam, ka mārava (viela, matērija) ir dievišķa. To neatzīst par tādu ne kristiānisms, ne budisms, ne islāms. Dieva, Laimes un Māras zinātniskā pētīšana taps viens no jauniem Dieva turēšanas veidiem. PAR ĻAUNAJIEM 41. KAS IR VELNS ? Sasatika Dievs ar Velnu Tautu dēla pagalmā VELNS IR VEĻU VALSTS BŪTNE. Velns dainās 600 dziesmās. Minēta arī Velna Māte, Velna bērni un velni daudzskaitlī. Velna mājvieta purvs, ezers, zem akmeņiem. Ar Velnu un Velna Māti cīnas Dievs, Pērkons un cilvēki. Velns nekad nav bijis nepārvarāms Debesstēva Dieva pretinieks. Par Velnu gūst uzvaru ikviens rijnieks, nemaz nerunājot par Dievu un Pērkonu. Pērkona laikā velni slēpjoties zem akmeņiem un apgāztiem traukiem. Velns bīstas no krusta. Paeglis un pīlādzis līdzeklis pret velniem un citiem ļaunajiem, jo "kadegam, sērmokšļam krustiņš ogas galiņā" 34130. Vārda pēc Velns ir rada veļiem. Velni, šķiet, ļauni veļi, bet veļi Mātes ziņā. Indiešu svētie raksti pazīst velnam līdzīgas būtnes, sauktas Valā. Sanskritā valli - zeme.
Edat, govis, pura zāli, Barga bija vīramāte, VELNS IR ĻAUNS UN NEGLĪTS. Velns nav pilnīgs ļaunuma iemiesojums. Velni ir nerātni, muļķīgi, neglīti. Velns rauj, ņem, kaŗ, žņaudz, spaida, krata, dīda, atspeŗ un dara vēl citus nedarbus. Velns pievāc Dieva nesaņemtās dvēseles. Velns bieži piesaukts dusmās un sašutumā. Velnam tīk tumša nakts. Velna dzīvnieki - pūce, ķirzaka, tārpi, koks - apse. Mūsu Velns nav tik ļauns kā kristīgās ticības Sātans, ar kuŗu netiek galā pat kristīgo Dievs. Kristīgās ticības laikā kungi un vācieši saukti par Velna kalpiem un muiža, muižas rija un vācu Rīga par elli. Lai gan elle ir indoeiropiešu vārds (lvc. Helle, norv. Hel, sansk. Hala - zeme; ūdens u.c. ), tomēr tikai kristīgās ticības laikā tā iztēlota par moku vietu grēciniekiem.
No Dieviņa ratus ņēmu Ko tie Joda suņi rēja JODS IR DVĒSEĻU VALSTS BŪTNE. Jods dainās 73 dziesmās. Minēta arī Joda Māte, Joda bērni, Joda meita. Vārda pēc Jods ir rada juodas - tumšs. melns. Jods nav tas pats, kas velns: Jods nav daudzināts kopā ar elli, viņu arī nevajā Pērkons, no viņa neaizsargājas ar krustu utt. Jodam ir arī suņi un zirgi, kādi velnam netiek daudzināti. Vecais Stenders savā .vārdnīcā saka, ka Jodi tiekot turēti par karotāju dvēselēm. Tauta runā, ka, viņiem kaujoties; pie debesīm parādoties kāvi (ziemeļblāzma). Šķietams, ka Jods ir ļoti veca mūsu teiksmu būtne un sākumā turēts par gaismas pretstatu un tumsas iemiesojumu. Ja dziļā senatnē Dievs atskārsts kā gaisma, tad Jods bijis viņa pretstats. Indiešu svētrakstos ir nelabas būtnes, līdzīgas Jodiem, sauktas Jatā. Sanskritā Joda īpašības izteiktas vairākos vārdos: Yodh?-cīnītājs; jada - aukstums; jyótis - gaismas pie debesīm; jyotsnā - mēneša nakts.
Tumsenīce, Naksnenīce, Tumsaliņa, Naktaliņa NAKTAĻAS IR TUMSAS BIEDI. Cilvēks nemīl un pat bīstas tumsas. Šās bailes ir gluži instinktīvas un grūti ar prātu pārvaramas. Tumsā pēc saulrieta skraidījuši apkārt visādi mošķi, kas gaismu nepanes. Vispār tumsa un nakts turēta par ļauno darbības laiku. Ceļinieki, kam jāturpina ceļš pa nakti, seguši zirgus ar zvaigžņotam segām, jo Naktaļas bīstoties no zvaigžņu zīmes. Naktaļām atbilst leišu Naktinyčia, kas nozīmē nakts baigus, 'Nachtgespenst'. Par Naktaļu nedaudz dainas (D 34079, 34080', 55244). Šķiet, Naktaļas ir Joda sievišķīgā daļa.
Cilvēki 45. KAS IR ĻAUNI ĻAUDIS? Kad man Dievs to darītu, Ko var Ļaunis man darīt, ĻAUNI ĻAUDIS IR KAITĪGI CILVĒKI. Ļauni ļaudis dainās 30 dziesmās, tie kaitē cilvēkiem līdzīgi Ļaunai dienai (D 9118, 40545 u.c. ). Ļauni ļaudis kaitē ar valodām, ļauna vēlējumiem un darbiem. Dažās dziesmās ļauni ļaudis pacelti līdz ļaunumam ar apzīmējumu Ļauns (D 29668, 10302, 40546, 55389). Dainas samērā maz runā par ļaunajiem, zinot burvja likumu: Kā Ļaunu piemin, tā Ļauns klāt! Ļauni ļaudis paši labu neredz. Pie ļauniem ļaudīm pieskaitāmi arī dzērāji, kas prāta apskurbumā nodara postu sev un līdzcilvēkiem.
Skauģīts man nevēlēja Man gotiņas pieēdušas, SKAUĢIS IR NENOVĪDĪGS CILVĒKS. Skauģis dainās 130 dziesmās. Minēta arī skauģa māte un skauģa bērni. Skauģis spēj ar skatu atņemt gausu (D 28027), tādēļ no skauģa slēpj lopus (D 29203) un labumus. Pret skauģiem cīnas ar asumiem, pīlādzi, krustu. Skaušana skauģim labumu nedod.
Kur tu skriesi, raganiņa, Ai ragana, raganiņa, RAGANAS IR ĻAUNAS SIEVIETES AR NEDABĪGĀM SPĒJĀM. Šo vārdu lieto arī vīriešu kārtā, kā raganis, raganais. Tā pati sakne ir vārdos redzēt, paredzēt, pareģot, paragana. Šai ziņā arī Laime, kā visu zinātāja, tiek dēvēta par raganīti. Raganisko mākslu pratēji, ar īpašu zāļu palīdzību, kas bija gatavotas no driģenēm, kalmēm u.c. indīgiem augiem, varējuši atdalīties no sava auguma un aizlidot uz citurieni. 1484. g. pāvests Innocents VIII izdod t.s. 'Raganu bullu' un izsūta pa visām zemēm savus spīdzinātājus (inkvizitorus), kam bija jāuzmeklē, jāspīdzina un jāsadedzina ļaudis, "kas ar velniem stājušies sakaros". To viņš dara atsaucoties uz 2. Moz. gr. 22, 18. Dominikāņu mūki Kremers un Sprengers 1487. g. izdod raganu tiesāšanas rokas grāmatu 'Raganu sitamais' (Malleus maleficarum). Pēc tam iesākās visā Eiropā drausmīga raganu dedzināšana, kuŗā galu dabūja arī daudz nevainīgu ļaužu mūsu zemē.
Viens pats vecs vīrs, Buŗ man burvji, zog man zagļi, BURVIS IR CILVĒKS, KAS DARA ĻAUNU UN LABU NETIEŠI AR VĀRDIEM UN DARBIEM. Burvis dainās 50 dziesmās, viņš vairāk kaitē, kā dara labu. Pret burvjiem cīnas līdzīgi skauģiem un raganām. Burvjiem lūko arī iztapt, lai iegūtu labvēlību, bet galvenais aizsargātājs pats Dievs.
Pasaku tēli 49. KAS IR PŪĶIS ? Malu malu visu rītu, Pūķis vilka rudzu sieku PŪĶI IR LATVIEŠU MANTAS RAUSĒJI. Pūķis dainās 27 dziesmās, kā mantas, naudas, labības vilcējs. Pūķis tautā vēl saukts vilcis, viļķis, luņģis, Latgalē pyučs, smaks u.c. Vārds ceļoties no pūst, pūtis, ģen. pūķa (MEv). Mācīiājs R. Auniņš izteicis uzskatu, ka pūķis liekoties pats velns esam. K. Mīlenbachs atzinis, ka pūķis nemaz neesot tik pārāk ļauns, jo visu tautu mantu nesējiem piemītot zagļa daba. Viņš pieskaita pūķus veļiem nevis velniem. Tā domā arī citi pētnieki. Dionizijs Fabricijs jau 1610.g.raksta, ka latvieši turējuši mājās pūķus. Plašāk Pauls Einchorns 1636. g. udc.
Nedod, māte, dēlam gaļu, Pazinu panāčus CITI PASAKU TĒLI IR SUMPURNIS, VILKACIS, LIETUVĒNS. Sumpurnis dainās maz (D 2R87'.13730 25v.). Tas ir teiksmains, plēsīgs puskustonis. Tie esot līdzinājušies cilvēkiem ar suņa galvām. kas plosījuši un ēduši cilvēkus. Daži domā ka sumpurņu teikās atmiņas par kādu izmirušu cilvēkēdēju tautu. Vilkacis dainās maz (D 19392, 37089, 32492). Vilkači bijuši cilvēki, kas pratuši pārvērsties vilkos, lai plosītu ļaudis un lopus. Teikas par vilkačiem ir izplatītas visās tautās. Mūsu tiesu aktis par vilkaču tiesāšanu no 1692. g. Latvija bijusi izdaudzināta vi1kaču zeme. Lietuvēni dainās nedaudz (F 470, 1046, D 201293 , 20276', 20327, 57858, 57909). Pēc nostāstiem, lietuvēni esot nozumētu bērnu dvēseles. Aizsardzībai piecstūrains krusts, kas uzvelkams vienā paņēmienā. Šajā nodaļā pieminētie pasaku tēli pūķis, sumpurnis, vilkacis, lietuvēns dievestībā neietilpst, pieminēti tikai tādēļ, lai nebūtu nekas izlaists. Vismaz mūsu mākslai un dzejai tie reizēm var noderēt kā ierosinājumi.
PAR PASAULI 51. KAS IR PASAULE ? Visa Dieva radībina Vai, Jānīti, Dievadēls, IT VISS, KAS ZEM SAULES, IR PASAULE. Cik vien tālu sniedzas saules gaisma, tik plaša ir Pasaule. Mēs tagad zinām, ka gaismas plūdumam nav gala, ka Pasaule ir bezgalīga. Tas mūs biedē, jo prāts nespēj iedomāties bezgalību, kur attālumi sniedzas gaismas gada miljonos. Taču šaurajā ikdienā par Pasauli saucam mūsu māmuļu Zemi ar tās debesīm, ļaudīm un radību. Kā bezgalīgā, tā galīgā Pasaule galu galā ir Dievs pats un viņa Laidums Laimes un Māras veidos. Saule ir mūsu tuvākās pasaules viducis un tamdēļ godam daudzināta kā brīnumains Dieva iestādījums. Taču viņa nekad nav pielūgta un turēta tādā godā kā Dievs, Laime un Māra. Tas ir aplami domāts, ka latviešu ticība būtu bijusi Saules reliģija.
Gauži raud jauni vīri, Ne sunīti kājām spēru, PASAULE SASTĀV NO DIVĀM PASAULĒM: ŠĪS SAULES UN VIŅAS SAULES. Dzīvs būdams cilvēks dzīvo abās pasaulēs: māriskā un dievišķā. Māriskais augums un dievišķā dvēsele pieder katrs savai pasaulei. Augums ir Šīspasaules, dvēsele - Viņpasaulīga. Tikai pēc nāves cilvēks galīgi atraisās no matērijas smaguma. Tomēr ārā no pasaules, tās plašākā nozīmē, arī brīvā dvēsele netiek. Viņsaule ir darināta no tās 'vielas', no kā darināti sapņi un domas. Tā mēs nepilnīgi varētum apzīmēt to pasaules daļu, ko nevar svērt, nevar mērot, bet kuŗu ikviens pieredz un zina. Abas šīs pasaules ir iemērktas viena otrā un dzīvās būtnēs vispilnīgāk redzama šo pasauļu sadarbība.
Viena zeme, viena saule, Ko mēs labi nopelnam, ŠĪ SAULE IR DAŽĀDA UN MAINĪGA. Šai saulei ir neskaitāms vairums veidu un veidolu. Tās dažādība ir neizteicama un neaptveŗama. Taču tā padota negrozīgiem dabas likumiem, kas visu dažādo apvieno. Varētu sacīt, ka šī saule ir daudzveidīga. Daudzums vienumā - visas Pasaules iekārtas pamats. No Šīssaules mantām mēs neko nevaram paņemties līdzi uz Viņsauli, cik arī mēs nesapelnītu, bet ir kas cits ko mēs varam iekrāties Šinī saulē, proti, ŠĪSSAULES PĀRDZĪVOJUMUS. Šo iekšējo pārdzīvojumu ierosina caur mūsu jutekļiem ārējās pasaules lietas un notikumi. Šādu pārdzīvojumu pasauli mēs varētum dēvēt par Atmiņu pasauli jeb Pašpasauli. Pašpasaule nav vis celta no Šīssaules vielas un spēkiem, bet gan no dvēseliskas, garīgas, viņpasaulīgas vielas. Šīs pasaules mainīgums un dažādums var dot pārdzīvojumus visdažādākās atmiņu pasaules uzcelšanai.
Mīlē mani šī saulīte, Gana laba Viņa saule, VIŅSAULE IR NEZINĀMA. Tā ir atturīgākā atbilde uz jautājumu, kāda ir Viņsaule. Mēs noteikti zinām tikai to, ka Viņsaule ir, tāpat mēs zinām, ka ir Šīsaule, bet kādi likumi valda Viņsaulē, to mēs maz vēl zinām. Šo sauli pētī mūsu zinātnes ar mēriem un svariem, bet Viņsauli mēs nevaram nedz svērt, nedz mērot. Šis apstāklis dara Viņsauli mūsu prātam nemīlīgu, jo mēs baidāmies to, ko nezinām. Taču ir dažas visai svarīgas lietas, ko mēs par Viņsauli zinām: Šaisaulē pieredzētais un piedzīvotais neaizmirstas arī Viņsaulē. Tā Pašpasaule, ko dzīvodami ceļam, tiek celta no Viņsaules 'vielas', un tā ir tā Viņsaules zināmā daļa, ko paši tur ienesīsim.
Māci mani, māmuliņa, Nebūs labi, nebūs labi VIŅSAULES DZĪVEI TIEK LIKTI PAMATI ŠAISAULĒ. Tā Pašpasaule, ko mūsu pieci prāti un saprašana uzceļ Šaisaulē dzīvojot, ir jau Viņsaules cilvēks. Tas, ko cilvēks še mācījies, darījis, atskārtis, izjutis, sastāda pamatus Viņsaules cilvēka jušanai, darīšanai un atskāršanai. "Cilvēks ir domu darinājums; par ko tas domā šajā dzīvē, par to tas top nākošajā", teikts indiešu Upanisādēs. Viss šajā pasaulē pārdzīvotais nogulstas dziļi zem apziņas sliekšņiem un snauž, gaidīdams, kamēr dvēsele reiz atbrīvosies no māriskā auguma. Tad nāks spēkā Viņsaules likumības, kad būs atkritušas vieliskās. Tad nelabi darītais, domātais un justais var ļauni ietekmēt tālāko Viņsaules cilvēka izveidošanos.
Kur tu iesi, bāleliņ, Es nezinu, kur lec saule, NEDZ ŠĪ, NEDZ VIŅSAULE NAV IZZINĀMA. Pasaule nav izdibināšanai, bet dzīvošanai. Dzīvot nozīmē Pasauli pieredzēt un pārdzīvot sirdī un prātā, bet ne pieredzes, ne pārdzīvojuma nav nekur citur Pasaulē, kā tikai Pašpasaulē, tikai dzīvās būtnēs vien. Gaisma nav ārpus cilvēka Ārpasaulē, bet tur ir tikai viļņojumi, kas kairina redzi. Skaņas arī nav ārpus dzīvām būtnēm, bet ir tikai gaisa viļņojumi. Nav nekur arī tā, ko mēs sajūtam kā siltumu un aukstumu, saldumu un rūgtumu. Garšas un smaržas ir tikai sīkas vielas daļiņas, kas pieskaras ožas un garšas nerviem. It viss, ko mēs redzam pasaulē kā krāsu, siltumu, skaņu, garšu un smaržu, ir vienīgi mūsu pašu pārdzīvojums, kas sastāda mūsu Pašpasauli. Šī Pašpasaule ir tikai mūsos pašos, bet nav lietās un parādībās. Kādas ir lietas īstenībā, to mēs nezinām un nekad neuzzināsim. Ikviens cilvēks dzīvo domu un jūtu tēlu apņemts, ko viņš pats radījis. Viņš raugās uz pasauli caur sava paša radīto vidi. Pasaule katram cilvēkam ir nokrāsota tai ziedē, kādi ir viņa apziņas tēli. Vienīgi Dievs zina, kāda ir Pasaule.
Dieviņ, Tavu likumiņu, Mēnestiņis, kaŗavīrs, ŠAISAULĒ DZĪVODAMI, MĒS ATSKĀRSTAM TĀS LIKUMUS. Mēs Šaisaulē dzīvodami, it kā sapņojam vaļējām acīm. Viss ir kā kāds murgs, kas radīts, kairinot mūsu jutekļus: redzi, dzirdi, ožu utt. , bet šis sapnis ir skaists, un tas turpināsies arī pēc nāves. Taču to vienu mēs nešaubīgi noģiedam, ārējā pasaulē vērdamies, ka tajā valda kāds likums. Likums ir tas, kas pārgrozībās paliek negrozīgs. Likumība ir pastāvīga attieksme starp parādībām. Tas ir liktenis, kas iemīt visās lietās un virza to gaitu. Šo pasaules satversmes likumu mūsu tauta gluži pareizi dēvē par Dieva likumu. Tiešām, cilvēks nav varējis grozīt ne vairuma, cēlonības, dzīvības, ne arī domāšanas un atskāršanas likumus. Tie ir bijuši un būs. Kaut kāds liels Padoms ir visā Pasaules iekārtojumā, ko mēs ieraugam, tajā dzīvodami.
Brīnumiem nevarēju, Nākat, ļaudis, skatīties, PASAULES LIKUMI RADA IZBRĪNU DVĒSELĒ. Brīnums ir tas, kas rada dvēselē izbrīnu un aizgrābtību. Brīnums ir arī tas, ko nespējam izskaidrot, kas šķietami pretējs mums zināmiem dabas likumiem. Šeit brīnuma jūtas rada mūsu neziņa. Beidzot par brīnumu mums jāatzīst tas aizdabīgais, aizpasaulīgais Padoms, kas var pats tieši iejaukties cēloņos un norisēs. Šādu brīnumu atzīst visas reliģijas un arī latviešu dievturība. Nepraša tāpat kā visgudrais raugās pasaulē kā Dieva brīnumā, kur viss ir noslēpumains un brīnumains. Zinātne tikai no pusizglītotiem prātiem aizdzen izbrīnu un ziņkārību. Tie parasti saka: "Nekāda brīnuma nav, viss ir dabīgi. Matērija sastāv no molekulām, molekulas no atomiem, atomi no elektroniem. Daba ir organisko un neorganisko vielu sajaukums. Viss ļoti vienkārši." Tiešām, viduvējiem prātiem tāpat kā bērniem viss šķiet ļoti vienkārši. Tā runā civilizācijas apmātie un nogurdinātie ļaudis. Izbrīna ir latvju dievturības cēlonis, un šo izbrīnu uzturēt ir katras reliģijas pienākums.
Dievam dieniņ' i aizgāja, Grib Dieviņis šo zemīti PASAULI RĪKO DIEVS, LAIME UN MĀRA. Pasaule ir sakarīga visu lietu un parādību vienība. Nekur tik daiļi kā dainās nav apdziedāti trīs galvenie dotumi, no kuŗiem sastādās visa Šīsaule un Viņsaule. Vienkārša un sarežģīta reizē ir pasaule un tās notikumu norise. Dievs kā Pasaules dvēsele, Māra kā Pasaules augums un Laime kā Pasaules tapums roku rokā rāda visu esmi un norisi. Te dievturīgai zinātnei un dievturīgai prātniecībai rodas visplašākais darba lauks. Tam jēdzienu valodā jāstāsta mūsu prātam to, ko dzeja tēlos radījusi mūsu sirdī. Zināšana lai nāk talkā mūsu atskāršanai un ticēšanai un vēl jo brīnumaināku parāda Dieva rīkoto Pasauli.
Acis acis, mute mute, Kaunam laista šī saulīte, CILVĒKA IEKŠPASAULI DARINA DVĒSELE AR PRĀTIEM UN JUTEKĻIEM. Redze, dzirde, tauste u.c. jutekļi ietekmē mūsu dvēseli no ārienes. Mēs uzņemam tos kā skaņas, smaržas un krāsas. Prāts ir dvēseles celtnieks, kas iespaidus krāj, kārto un pārstrādā. Tas nav vis kungs, bet kalps dvēseles mājās. Visa pasaule šķietas mums grezna tikai jutekļu un prāta dēļ. Šis greznums ir tikai mūsos, mūsu pašu šķitums, jo pati ārpasaule ir tumša un klusa. No ārpasaules caur jutekļiem mēs saņemam kairinājumus. No kuŗiem dvēseles prāti ceļ iekšējo cilvēku ar viņa īpašo iekšpasauli, kas ir pilna skaņām, krāsām un priekiem. Iekšpasaules celšana notiek pēc mēriem, ko noteic gods un kauns. Tā ir īpaša dvēseles sajūta. kas jaunākajā laikā tiek dēvēta par SIRDSAPZIŅU. Tā ir tikumiskas dzīvošanas mērogs. Viss, kas darīts pret šo godu un kaunu, ir nepareizs un var būt kaitīgs cilvēka iekšpasaulei, it īpaši nākamā dzīvē. Tamdēļ nav vienalga, kā mēs še dzīvojam.
PAR CILVĒKU 61. KUR CILVĒKS NĀCIS ? No debesu nosalaižu Mīļas Māras istabiņa CILVĒKS PIEDZIMST NO DIEVA, MĀRAS UN VECĀKIEM. Cilvēka dzimšanas un rašanās noslēpumu gleznaini pauž dainas. Tas nākot no pašām debesīm Māras šūpulī un mātes klēpī. Rašanās noslēpums ir lielākais dabas brīnums, kur dzīvā cilvēkā apvienojas vienkopus gars un matērija. Ir jābrīnas, kā maza sēkliņa var saturēt sevī plānu lielam organismam. Ir jābrīnas arī, ka pēc dzīvības plāna arī nedzīvā zeme var pārvērsties stādos, dzīvniekos, cilvēka augumā. Cilvēka rašanās, augšana un miršana ir dziļš un neizdibināms noslēpums. Šis noslēpums saista visu dzīvo dabu vienā lielā draudzē, kam kopēja viena un tā pati dzīvība.
Sirsniņ', mana dvēselīte, Ko tu dziedi, leļa bērns, CILVĒKS SASTĀV NO DVĒSELES, VEĻA UN AUGUMA. Pēc latvieša atskārtuma cilvēks nav tikai auguma un dvēseles kopība vien, bet starp šiem abiem ir vēl kaut kas trešais, ko pēc nāves dēvē par veli, leli u.c. Šis uzskats pastāvēja ne tikai latviešos, bet tā domāja arī citas sentautas, piem. , senie ēģiptieši sauca dvēseli par BA, bet veli par KA. Tamlīdzīgs uzskats pastāv arī vēl šodien mums radniecīgajās indiešu reliģijās. Pat kristīgās ticības dibinātājs Pauls tā domājis: "Sēta top dabīgā miesa (soma psichikon), uzmodināta garīgā miesa (soma pneumatikon). Iraid dabīga miesa, iraid arī garīga miesa" (I. Kor. 15, 44). Šai teikumā psiche un pneuma būtu pareizāk tulkojama kā velis un dvēsele, jo gars jaunlaiku vārds, bet vārds daba ir ieguvis plašāku nozīmi. Taču dainās ar dabu cilvēkā gluži pareizi apzīmēts tas pats, kas paliek velim pēc nāves.
Paldies saku Dieviņam, Patieš' gribu i dzīvot, AUGUMS IR MĀRAS ŠĶIRTĀ DAĻA. Anatomi un biologi zina, cik ārkārtīgi sarežģīts ir cilvēka augums ar saviem nerviem, dzīslām un dziedzeriem. Šī brīnišķā ierīce radīta, lai apkalpotu dvēseli, kamēr tā viesojas pa Māras zemi. Viss, kas ir mūsu prātā un sirdī, nokļūst tur tikai pa augumu. Dvēsele var noģist ārpasauli tikai klausoties, skatoties, ožot un garžojot. Visas iegūtās sajūtas dvēselei nāk tikai caur augumu, kam ir acis un ausis. Dvēsele nevar atskārst ārpasauli citādi, kā vien caur augumu. No tā, ko augums pasniedz dvēselei, tā mielojas, top pilnīgāka un uzceļ ar laiku savu pašpasauli, kas paliek pāri augumam bojā ejot. Tamdēļ varam teikt, ka augums ir dvēseles audzinātājs un tāpēc nav palaižams, bet kopjams un godā turams.
Spoža zvaigzne notecēja Jūrā gāju naudas gūt, DVĒSELE IR DIEVA SĶIRTĀ CILVĒKA DAĻA. NO Dieva debesīm kā zvaigzne dvēsele iekrīt līgavas klēpī, lai iedzimtu vielā, dzīvotu Šajā pasaulē un pēcāk pieredzējumu bagāta atkal atgrieztos no kurienes nākusi. Gudrākais cilvēks Ģēte nopietni domājis, ka cilvēka dvēseles pēc nāves ir spējīgas sakopot ap sevi pasaules miglājus un iekurt jaunas saules (Ekermanis). Dvēseles galvenā īpašība ir dzīvība. Tamdēļ dainas dzivības vietā vienmēr saka dvēsele. Bet ne dvēseles, ne dzīvības būtība vēl nav izdibināma, un tāda arī laikam paliks uz mūžiem, lai kā arī nenopūlētos mūsu zinātnieki un prātnieki. Dvēsele necieš traipus un ilgojas tīrības: "Tīra mana dvēselīte kā tērauda. gabaliņš!" (10551). Nelāga dzīvojot, dvēsele var sagandēties tā, ka ar grūtībām tā nokļūst līdz "Dieva namdurvīm", t.i., sastopas ar dievišķo.
Kas tur daili gavilēja Lietiņš lija saulītē, VELIS IR AUGUMA UN DVĒSELES STARPNIEKS. Velis saista kopā augumu un dvēseli, jo paši tie ir pārāk dažādi un nespēj apvienoties. Velis ir it kā otrs augums, bet no daudz smalkākas vielas. Tas ir cilvēka auguma dvīnis, kas sastāv no dīvainas staru matērijas. Ar fizikas un ķīmijas palīdzību ir pierādama šāda aiteriska divatnieka līdzdarbība auguma norisēs (Sk. A. Davidova Naučnija dokazat. naševo bezsmertija, 1914. ). Auguma dvīnis velis ir padots citādiem dabas likumiem nekā augums un dvēsele, un tas dzīvojot daudz ilgāk par miesu. Senie norvēģi šo auguma pavadoni dēvējuši par fulgja - Folgerin. Pēc nāves tas atgriežoties atpakaļ mūžam dzīvajā dabā, jo velis pieskaitāms matērijai, nevis dvēselei. Cilvēkam dzīvam esot velis ir saausts vienkopus ar augumu un īpaši nekur neparādās. Tāpēc dainas nekad nerunā par dzīva cilvēka veli, bet gan tikai par veli, kas palicis pāri augumam satrūdot.
Mirt jaunam, mirt vecam, Mirt man bija kaut jaunam, MIRSTOT AUGUMS, VELIS UN DVĒSELE ŠĶIŖAS. Tā kā katra cilvēka sastāvdaļa pieder gluži dažādām kārtām, tad, saitēm pārtrūkstot, tās atbrīvojas viena no otras. Mirstot dvēsele pazaudē tos lodziņus, pa kuŗiem tā raudzījusies pasaulē. Taču tā nav nekāda nelaime, jo dvēselei paliek pāri atmiņu pasaule jeb pašpasaule. Latvietis mīlējis dzīvi, bet miršanu sagaidījis mierīgi, bez bailēm, jau iepriekš pats rūpēdamies par savu mūžamāju un kapavietu. Mirstošo latvieti nav baidījusi elle, jo šis jēdziens dainās attiecas tikai uz elles atnesējiem vāciešiem pašiem.
Krita priede, krita egle, Aizsavēra zemes vārti, AUGUMU SAŅEM ZEME. Māra jeb Zemes Māte, tikai uz laiku aizdod dvēselei vielisko augumu, lai dvēsele ar auguma palīdzību kļūtu pilnīgāka. Kad augums izpildījis savu uzdevumu, tad tas top dvēselei lieks un viņa to pamet. Mēs visi it labi zinām, kas notiek ar augumu, ko atstājusi dvēsele. Augums neceļas vairs augšam, kā to cerējuši ēģiptieši un vēl tagad tic kristīgie. Augums dzīvo šajā saulē tikai vienu vienīgu reizi. Tamdēļ vajag godīgi un saudzīgi apieties ar savu un otra cilvēka augumu.
Kā zīlīte piesaķēru Aiz ko mana dvēselīte DVĒSELI SAŅEM DIEVS. Kā zvaigzne dvēsele aizlido uz Dieva dvēseļu namiem, tā pauž latviskā dzeja. Varbūt tiešām dvēsele var tapt tur par iemeslu jaunām zvaigznēm pasaules izplatījumā, kā to domājuši daži gudrie. Savā zemes dzīvē, dvēsele ir radījusi sev īpašu atmiņu pasauli, kas nav vairs padota fizikas likumiem. Kad dvēsele gluži atraisījusies no vielas, tad atmiņu pasaules likumības parādas daudz spilgtākā un rosīgākā veidā. Šai atmiņu pasaulē gribēt un notikt ir viens un tas pats. Arī tas, kas gribēts un darīts šajā pasaulē nav nozīmīgs Viņas saules dzīvē. It īpaši nodarījumi pret sirdsapzinu posta Viņas saules dzīves saskanīgu tālāk veidošanos. Dvēseles vairs nekad neatgriežas zemes dzīvē. Budisti gan māca pretējo, bet tam nav nekāda pamata. Vecākie Indijas reliģiskie raksti, kā Rigvēdas un Manū likumi, nekur nerunā par dvēseles pārmiesošanos. Pēc kristīgo uzskatiem nelaiķa dvēsele guļot līdz ar augumu zem zemes un gaidot Pastardienu.
Es tev lūdzu, Veļu Māte, Saņem nu, Veļu Māte, VELI SAŅEM VEĻU MĀTE. Veļu Māte, kā zināms, ir tā pati Zemes Māte Māra, tikai šis viņas nosaukums attiecas uz smalko astrālo vielu, no kuŗas darināts cilvēka velis. Tāpat kā cilvēka augums darināts no dzīvas vielas, tā velis ir izausts no astrālās vielas. Šis astrālais ķermenis uzturas ilgāk nekā augums. Taču okultisti apgalvo, ka gluži neiznīcīgs arī tas neesot, bet pa ilgāku laiku izdziestot. Velis turpina kā murgā dzīvot zemes dzīvei līdzīgu dzīvi. Šai saulē dzīvodams un dvēseli barodams, tas pats ir daudz ko izjutis un pieredzējis, bet tikai tumšāk, neapzinīgāk. Šo veļu dzīvi apraksta teikas, pasakas un nostāsti. Daudz kas šais stāstījumos ir pareizs, bet vairāk gan tur ir izpušķotu vietu.
Māmuliņa, māmuliņa, Tās māmiņas dvēselīte AR MIRUŠAJIEM GRŪTI SAZINĀTIES. Nekromantija māca, ka var iztaujāt veļus un arī dvēseles. Ar veļiem latvietis stājies sakaros reizi gadskārtā - Veļu laikā jeb Dievainēs, klājot veļiem Dievgaldu. Ir uzglabājušies daudzi apraksti, no kuŗiem redzams, kā tas ticis darīts. Šo Dievgaldu klāja savu mirušo tuvinieku piemiņai un mājas svētības dēļ. Ar veļu starpniecību izskaidrojamas daudzas noslēpumainas parādības, kas kristīgajiem jāizskaidro ar velna darbiem. Izjautāšanai veļus var gan samērā viegli izsaukt, bet tie ir negudri, un viņu ziņas nav ticamas. Daudz grūtāka un bīstamāka ir dvēseļu izsaukšana. Indiešu Manū, kas dzīvojis sen priekš Kristus un kuŗa mācība par dvēseli ir līdzīga latviešu uzskatiem, saka, ka dvidža varot izsaukt radu dvēseli līdz otram augumam, joga līdz ceturtam, bet saņjazs līdz sestam, pie tam tiek vairākkārtīgi brīdināts, ka šis noslēpums ir liels un baigs. PAR MŪŽA DZĪVOŠANU 71. KAS IR MŪŽS ? Kuŗu druvu nodruvāju, Daudz dieniņu mūžiņā, MŪŽS IR CILVĒKA DZĪVOJUMS PASAULĒ. Tūkstošās dziesmās latvju tauta apdziedājusi mūžu un dzīvošanu. Barontēvam tamdēļ nācās mūža ritumu ņemt par pamatu visu dainu sakārtojumam. Ne slāviem, ne ģermāņiem, mūsu tuvākajiem kaimiņiem, nav īsti laba vārda, ko likt mūža vietā. Viņi nav arī mūžu izjutuši tik reliģiski kā mēs. Ar dziļu vērību un uzmanību latvieši izturējušies pret sava mūža dzīvošanu Šajā pasaulē, saprasdami, ka nekas nevar būt cilvēkam svarīgāks un vērtīgāks par viņa mūžu.
Divejāda saule tek, Šī saulīte šī zemīte, MŪŽU JĀDZĪVO ABĀS PASAULĒS. Mūžs iesākas Šajā saulē un turpinās Viņā saulē. Dvēseles atnāk Šajā saulē, te iemiesojas augumos, dzīvo zemes mūžu. uzceldamas pa to laiku ap sevi ar auguma palīdzību jaunu viņpasaulīgu atmiņu pasauli un beidzot šķiras no miesīgā auguma. Tālākais mūžs norit vēl neizdibinātos apstākļos, un, salīdzinot ar laicīgo zemes dzīvi, tas ir mūžīgs. Tamdēļ mūža dzīvošana Šajā saulē tiek dēvēta par ciemošanos, kas nekad nav ilga. Šajās zemes viesībās dvēsele iegūst visu sava turpmākā mūža saturu, jo zemes mūžā uzceļ pamatus aizkapa mūžam. Ar to dievturība atbild uz vienu no smeldzošākiem jautājumiem: kamdēļ mēs dzīvojam Šajā pasaulē?
Ai Laimiņa, Mūža Māte, Māte māte, mana māte, MŪŽA LICĒJA, AUKLĒTĀJA UN GLABĀTĀJA IR MŪŽA MĀTES. Mūža Māte ir jauks latviešu reliģiskās dzejas vārds un tēls. Ar to sumina mūža svarīgākos veidotājus: Laimu, māti un Viņsauli. Laima kā mūža dievība ir tā, kas noteic mūža ritumu Šajā pasaulē. Māte auklē un lolo mūsu mūža bērnu dienas, ieaudzēdama mūsu sirdīs un prātos to krietnumu, kas vajadzīgs tālākai mūža dzīvošanai. Še māte top par reliģiskās bijāšanas priekšmetu: "Kaunam bija kaunēties, māmuliņas bijāties"(3071). Taču ar laiku mūsu mātes nomirst, un nomirstam arī mēs paši, tad mūsu mūža turpmākā glabātāja ir nezināmā Viņsaule, kuŗai tiešām piedeŗas Mūža Mātes vārds.
Divas dienas mūžiņā: Priekš Dieviņa apņēmos ŠAI MŪŽĀ IR LABAS UN ĻAUNAS DIENAS. Mūžs var būt patīkams un nepatīkams. Nepatīkamo mūžu mēs saucam par ļauno un grūto, turpretī patīkamo par vieglo un lēto. Taču nākamā mūža jeb pašpasaules celšanai vienlīdz noderīgas kā labās tā ļaunās dienas. Cilvēka pieredze un pārdzīvojums būs nepilnīgs, ja tas būs piedzīvojis tikai labas dienas vien. Parasti labais mūžā stāv zināmā līdzsvarā ar nepatīkamo. Kas grūti aug, tas viegli dzīvo. Taču jācenšas labās un ļaunās dienas līksmi dzīvot, nicināt grūtības un Ļaunu dienu. Latviešu dievturība māca neatsacīties no mūža dienām zemes virsū, lai kādas tās arī nebūtu, un censties dzīvot tā, lai dvēsele iegūtu dziļus un saderīgus pārdzīvojumus. Latviešu dievturība ir līksmākā reliģija.
Tā dziedāju, tā raudāju, Izmākusi, ieradusi, IERADUMI KĀRTO UN ATVIEGLO DZĪVOŠANU. Lai mūsu pieredze kļūtu dziļāka, atskārtumi skaidrāki, pārdzivojumi sirsnīgāki, tad jāturas pie ieradumiem. Ieradumi ar laiku pāriet tautas paražās, kas kārto ļaužu dzīvi no audzes uz audzi. Ieražas tādēļ arī dēvē par tradīcijām (traditio - nodošana), jo vecāki tās nodod bērnu bērniem. Ieradumi, tradīcijas glabā daudz laba un dzīvei nepieciešama. Ja nebūtu mantotu ieradumu, tad visu dzīves gudrību nāktos atrast katram pašam, bet atsevišķa cilvēka mūžs ir par īsu, lai to pagūtu. Tamdēļ jāpieslienas kādam gaŗākam mūžam, un tāds ir tautas mūžs. Tauta ir mūžīga, ja vien Nelaime tās mūžu nepārtrauc. Valoda, zeme, gudrības u.c. piederējuši mūsu tautai jau pirms mūsu pasaulē nākšanas un uzkrātas tautas mūžā. Mēs visu to mantojam no savas tautas, papildinām dzīvodami un nododami tālāk saviem bērniem.
Godam dzimu, godam augu, Es savā mūžiņā GODI IR SVINĪGAS PARAŽAS MŪŽA SĀKUMĀ, VIDŪ UN BEIGĀS. Lai mūža dzīvošana būtu tīkama un daiļa, to pušķo svinīgām ieražām svarīgākos brīžos. Tādi brīži ir mūža iesākums, mūža drauga ņemšana un aiziešana mūža mājā, kapā. Svinīgās un zintīgās darbības, kas apliktas ar mūža godiem, pacilā mūsu sirdi un ļauj lieku reizi pārdomāt par mūža dzīvošanas svarīgumu. Daudzas godu paražas ir zintnieciskas, jo ar tām cenšas cilvēka mūžu ietekmēt uz labu. Godos apvelk goda drēbes, runā godu valodas, dzied godu dziesmas un pilda godu ieražas. Latviešu mūžam bez trim godiem ir vēl dzīres citiem notikumiem.
Krustatēvs, krustamāte, Krievēniņu, leitēniņu KRUSTĪBAS IR PIRMAIS MŪŽA GODS. Krustības ir piedzimuša bērna uzņemšana dzimts un radu pulkā. Šis gods ir saistīts ar ļoti senām āriskām paražām. Āriešu pirmtautām un vēlāk baltu tautām bija parasts neaudzināt vis katru piedzimušu bērnu, bet bērnus, kas bija dzimuši no kaŗos izvarotām sievietēm, verdzenēm, svešniekiem, ārlaulībā vai kas bija gaudeni un vārgi, tika mesti ūdenī un noslīcināti. Par viņu dzīvību un nāvi lēma dzimts piederīgo un radu sapulce, vecākiem nepiedaloties. Kad nolēma, ka bērns audzināms, to iemērca gan ūdenī, bet tūdaļ atkal izcēla saulītē, dievojoties pret krusta zīmi to sargāt un glabāt. Krusts āriešu tautās jau sen pirms kristīgajiem laikiem ir bijis svēta glābiņa zīme. To neatmeta arī vēlākā kristīgā ticība, bet deva tam tikai citādu nozīmi. Krustības parasti notika devītā dienā pēc piedzimšanas un turpinājās divi dienas.
Istabiņa, Goda Māte, Kas še būs, kas nebūs: VEDĪBAS IR OTRS MŪŽA GODS. Reiz mūžā vīrs ņem sev mūža draugu. Tā ir vīrieša un sievietes mūžu saistīšanās vienā kopīgā mūžā. Ar šām godībām tiek nodibināta jauna ģimene. Līgava ar precinieku te tiek līdzināti (laulāti) un sader būt draugi uz visu mūžu. Kāzās noslēgtais līdzinājums nav šķirams, izņemot gadījumus, kad to grib pati Laime, t.i., kad jaunos vajā nelaimes un nedienas. Latvieši domājuši, ka Laime jau iepriekš katram izraudzījusi mūža draugu. Šai ziņā vedībām ir dziļš reliģisks saturs. Kāzas parasti ilgušas trīs dienas. Tās apdziedātas 13000 pamatdziesmās.
Visi gailīš' i dziediet, Bēra goda negaidīju, BĒRĒS IR TRESAIS MŪŽA GODS. Bērēs tiek apbedīts nelaiķa augums, nodots Zemes Mātei, kas dēvēta arī par Veļu Māti, Kapu Māti un galu galā ir tā pati Māra. Tamdēļ kapkalnu dažkārt dēvē arī par Māras kalniņu (B 22, 283; F 514, 1). Pie nelaiķa auguma vēl ilgi turas viņa divatnieks VELIS. Bēru paražās tamdēļ ir dažas burvību zintis, ar kuŗām to saista pie viņam ierādītās vietas. Bēres pa senai paražai tāpat kā krustības tikušas turētas divi dienas, un šajā laikā nelaiķis godam daudzināts gan dziesmām, gan valodām. Reizi gadā mirušos atcerējās Veļu laikā, kad tiem par godu rīkotas īpašas svinības.
Ko Dievam es sariebu, Vai, Māriņa, mīļa balta, DZĪVOJOT NAV JĀSARIEBJ NE DIEVAM, NE ĻAUDĪM, NE SEV PAŠAM. Latvieši senāk nav pazinuši vārdu grēks. Tas ieviesies dažās tautas dziesmās kristīgajos laikos, bet gluži pārprastā, nekristīgā nozīmē. Tāpat nav arī nekur dainās norādīts par kādu atpestīšanu no grēkiem, pašu galveno kristīgās ticības saturu. Latvietis pazinis tikai sariebšanu dievībām, ļaudīm un sev pašam. Sariebšana ir nepareiza, aplama un kaitīga izturēšanās, kas nepaliek pasaulē un mūžā bez savām sekām. Sariebšanas sekas atriebjas ļaunuma vai aplamības darītājam. Sariebuma sekas ir neizbēgamas, jo tāds ir dabas likums. Tamdēļ latvietis centies tā dzīvot savu mūžu Šajā pasaulē, tik tikumīgi izturēties, lai nekam nesariebtu. 81. KĀDS IR DZĪVOŠANAS PAMATTIKUMS ? Visi man labi bija, Vēl' man labu, es tev arī, ESI LABS! Kad visi būs labi, tad ļauno vairs nebūs, jo, visiem labiem esot, ļauži ļaunumam vairs dzīvē nevar būt vietas. Tā ir skaidra un gudra atziņa, pat skaidrāka vēl nekā kristīgās tikumības pamatbauslis "Mīli savu tuvāko kā sevi pašu", kas aizgūts no žīdu vecās derības (sk. Moz. 19, 18 un 19, 34). Labuma jēdzienā ietilpst pareiza izturēšanās pret sevi, citiem un Dievu. Labums tiek turēts par augstāko sasniedzamo mērķi kā lietiskās tā garīgās vērtībās. Tā aizbildnis un devējs ir pats Dievs. Cilvēkus, kas visvairāk bija iekrājušies lietiskos un garīgos labumus, senāk dēvēja par LABIEŠIEM. Šis vārds apzīmēja to pašu ko aristokrāts savā pirmnozīmē. Labi un pareizi var izturēties pret sevi pašu, pret ļaudīm un Dievu.
Ai dzīvīte, ai dzīvīte, Gudra mana māmuliņa, ESI GUDRS! Bez gudrības paliktu nesaprasti un nepiepildīti visi pārējie labie tikumi, tamdēļ gudrība jāuzlūko par pašu pirmo tikumu. Gudrība ir labumu un vērtību atziņa, tā ir mērķu un nolūku izpratne. Visa tikumiskā dzīvošana ir cenšanās labo un vērtīgo iegūt, bet nelabo un nevērtīgo atmest. Negudrā prātā tikumi var pārvērsties ačgārnībās un pat netikumos. Tikai gudrība noteic cilvēka pareizo izturēšanos pret sevi, citiem cilvēkiem un Dievu. Neviens cilvēks nepiedzimst gudrs. Gudrība pieņemas, prātam attīstoties un pašam mācoties.
Ne ar miegu laba biju, Acis darba izbijās, ESI DARBĪGS! Darbīgums ir tikums, ar ko vienmēr varējusi lepoties latvju tauta. Rosīgums un darbīgums ir vajadzīgs visu pārējo tikumu turēšanai un labo nodomu pildīšanai. Darba tikums prasa dvēseles un auguma spēju nodarbināšanu, lai iegūtu virsroku pār dabu kultūras attīstības un savas iekšpasaules dēļ. Tikumības pienākumi uzliek cilvēkam daudz darba ne tik vien paša dēļ, bet arī tautas, mākslas, valsts, zinātnes un reliģijas labad. Sekodami darba tikumam mēs sasniegsim garā un mantās bagātību. Kā zināms, darba veiksmi latvietis guvis no paša Dieva.
Daiļa man rota bija, Glīti, meitas, dzīvojiet ESI DAIĻŠ! Dainas pauž, ka daiļuma centieni ir tikums. Tauta ticējusi, ka netīrā, nemazgātā un neglītā mājā Dievs neiegriežoties (F 211, 235). Reti kāda cita tauta centusies tik neatlaidīgi sasniegt daiļumu savā dzīvē kā latvieši. Daiļš darbs, daiļa valoda, daiļa dziesma ir bijušas augsti turētas vērtības. To nav varējusi kavēt pat tā lielā nabadzība, kuŗā tautu bija iedzinuši tās kakla kungi. Daiļa dzīvošana noteikti ietilpusi latviešu tikumiskajā dzīvē, turpretī citu reliģiju tikumības iet daiļumam secen. Pēc mūsu tautas daiļuma atziņām turpmāk ceļama latviskā aistētika un latviskā māksla, kas izdaiļotu mūsu valsti un dzīvi.
Spodra saulīt' i lēkdama, Līksmo, mana dvēselīte, ESI LĪKSMS! Mums uzspiestā kristīgā ticība nav uzņēmusi savā tikumībā ne pasaulīgo daiļumu, ne prieku. Taču visos laikos, dabīgu dziņu balstītas, pastāvējušas dzīves mācības, kas uzlūkojušas līksmi jeb prieku par dzīvošanas galveno mērķi (hēdonisms). Dainās pats Dievs tēlots kā līksmības un prieku aizbildnis. Uz prieka pretstatu - bēdām un skumjām - latvietis raudzījies kā uz ļaunumu, ko atnesusi Nelaime, Ļauna diena vai ļauni ļaudis. No bēdām ir jāatraisās, jo tās ir netikumīgas tādēļ, ka sagrauž cilvēku. Senāk latvieši dažādiem līdzekļiem lūkojuši bēdas remdēt, atrast RAMAVU. Par labāko līdzekli bēdu remdēšanai no laika gala turēta dziesma.
Bāleliņi, bāleliņi Cieši jozu ceļa jostu ESI MĪĻŠ! Pēc gudrības, daiļuma, darba, līksmes var ikviens censties savrūp, bet mīlestībā vienmēr jāmeklē kādu otru. Mīlestības pamatā ir dvēseles jūtas, kas tiecas uz saistīšanos ar citām dzīvām būtnēm. Tamdēļ visas reliģijas turējušas mīlestību par pašu pirmo tikumu, kam jākārto ļaužu sadzīve. Latvieši mīlestību atzinuši vispirms savējo vidū. Ģimene un radi bijuši tuvākais aploks šim ļaužtikumam. Aiz ģimenes un radiem, kā zināms, sākas tauta un cilvēce. Taču līdz svešniekiem un sveštautiešiem mīlestības tikums parasti nav sniedzies, jo ar tiem attieksmes kārtojis kāds cits ļaužtikums, proti, saderība, kas slāpējusi naidošanos un kaŗus. Mīlestības pretstats ļaužu sadzīvē bijusi bardzība, jo mīļai dzīvošanai pretim stāvējusi barga dzīvošana. Naids reti kad turēts par mīlestības pretstatu, jo ģimenē un savējo vidū tā nemaz nevarējis un nedrīkstējis būt.
Es ar savu bāleliņu Droši gāju, nebēdāju ESI SADERĪGS! Saderības tikumam parasti jākārto attieksmes ar svešākiem ļaudīm un citām tautām. Atsevišķo cilvēku, ģimeņu un tautu rūpestiem gadās daudzreiz naidīgi sadurties, tā ceļas nesaderība, kas pārvēršas naidā un top par lielu dzīves ļaunumu. Saderībai jāsarga ļaudis no naidīgām cīņām, ja vien aiz tām nestāv kāda svēta patiesība, par kuŗu jākaro. Sabiedrībai jāveicina savstarpīga piekāpība un atsacīšanās no pašlabumiem vispārības dēļ. Cits jaunāks vārds saderībai ir DRAUDZĪBA, kas dainās maz lietots. Draudzība liek palīdzēt un dot, lai nekas netraucētu mieru un saticību. Šeit sākas nākošais laužtikums - devība.
Dod, Dieviņi, kalnā kāpt, Arājiņa līgaviņa, ESI DEVĪGS! Devības tilpumu daudzina it visas reliģijas. Devība ir ATSACĪŠANĀS no savējā par labu otram. Var otram atdot nevien savu mantu, bet arī savus spēkus un zināšanas. Devība bijusi latvietī ieaudzināta jau no pašas bērnu kājas. Hupelis raksta par latviešiem: "Reti kad tie paiet gaŗām nabagiem, tos neapdāvinājuši; pat vislielākā dārdzībā tie izdala pie baznīcām nabagiem maizi, sviestu, gaļu, naudu utt. "(Top. Nachr. II, 148). Godībās devību mēdz parādīt ar ziedošanu, veltīšanu, mešanu un kukuļiem. Augstākais devējs ir pats Dievs, tamdēļ devībai un ziedošanai piešķirta reliģiska nozīme, ko izteic paruna: "Dots devējam atdodas". Pretstatā devējam stāv sīkstulis un skauģis. Skaudība ir nekrietnākais netikums, jo tas visvairāk kavē dažādu labumu vairošanos un labklājības pieņemšanos. Latviešu dainās skauģis turēts tik pat kaitīgs kā ļauns burvis.
Taisnu ceļu es staigāju, Ej, bāliņ, taisnu ceļu, ESI TAISNĪGS! Taisnība pamatojas prasībā, lai katrs darītu tā, kā vajaga, lai ikviens dabūtu to, kas tam pienākas, lai viens otram nedarītu pāri. Latvietis grib dzīvot kā LĪDZĪGS LĪDZĪGOS (8408) un šo vienlīdzību negrib liegt pat saviem naidniekiem (34181). Valstī taisnību kārto likumi, bet tie nav lāga piepildāmi bez taisnības tikuma sirdī. Tikumiskos likumus dod sirdsapziņa, tiesiskos valsts. Sirdsapziņa izceļas no kauna jūtām, un tamdēļ dainas bieži mēdz atgādināt šo kaunu, kuŗa dēļ mēs vairamies no netaisna un ļauna. Latviešu tautai nācies daudzreiz pieciest netaisnību, it īpaši no vāciešiem. Par tiem dainas runā ar īgnumu un sašutumu. Taču netaisnība cenšas izlīdzināties, un pāridarījums atdarās ļaundaŗiem.
Dari dari, bāleliņi, Bīsties Dievu, sveša māte, ESI DIEVBIJĪGS. Dieva bijāšana izpaužas godbijībā pret visu labo un tikumīgo, kā arī Dieva iestādīto likumu ievērošanā. Dievišķos likumus neturot, sariebj Dievam un ļaudīm. Ļaunums un pārestības, ko nodaram citiem, pa lielākai daļai atmaksājas jau dzīvojot šajā saulē. Latvieši tic, ka tas, kas ļauni dzīvojis, vismaz grūti mirst. Tur, Viņā saulē, ļauno darbu sekas atriebjoties vēl stiprāk nekā šeit. Netikumīga dzīvošana tiešām var sabojāt mūsu pašpasauli, kuŗā būs jādzīvo nākamam izkapa cilvēkam. Vienīgi dievbijība var darīt cilvēku dievāju un laimīgu šajā un viņā dzīvē. Dievbijība kā tikums nosaka daudzas rīcības, kas apgarotas ar godbijības un cieņas jūtām. Dievbijība cilvēku spilgti atšķir no kustoņiem.
|
||
|
|
Последнее изменение этой страницы: 2024-06-17; просмотров: 64; Нарушение авторского права страницы; Мы поможем в написании вашей работы! infopedia.su Все материалы представленные на сайте исключительно с целью ознакомления читателями и не преследуют коммерческих целей или нарушение авторских прав. Обратная связь - 216.73.217.128 (0.019 с.) |
